Latest Post

trešdiena, 2013. gada 27. februāris

Aizmirsu, ka jāelpo


Ik pa laikam nepieciešams izmēģināt ko jaunu, lai spētu izrauties no ikdienas skrējiena.
 Tiešām nevarēju iedomāties, ka man patiks joga. Drīzāk smīkņāju par tiem, kas uz to dodas. Laikam pie vainas maldīgais priekšstats, ka jogā  tikai sēž lotosa pozā, pārlaimīgu seju meditē mierpilnas mūzikas pavadījumā. Bet tā nav.
Viss sākās ar to, ka kolēģe dodas uz jogu un pierunāja izmēģināt. Pēdējā laikā joga ir gandrīz kā modes lieta, tāpēc gribēju zināt, kas "lācītim" vēderā, un kāpēc visi uz to skrien.

Teikšu kā ir, no sākuma bija sajūta, ka esmu nokļuvusi kādā sektantu pasākumā. Gaisma nodziest un sāk runāt nodarbības vadītājs. Vajadzēja mazliet piešauties, lai saprastu. Kā nekā tika lietoti visādi jocīgie pozu nosaukumi, kas man neko neizteica, un atgādināja  vien jocīgus burtu virknējumus.
Ja no sākuma likās, ka viegla pastaipīšanās vien būs, vēlāk sapratu, ka viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās. Nekad mūža man tā nebija trīcējušas rokas, kājas un presīte. Likās, ka pienāk kāds klāt un rausta mani. Katrā ziņā pirmajā reizē līdz domām par pareizu elpošanu  bija ļoti tālu. Kāda vēl elpošana, ja jādomā kā nenovelties, turot svaru uz vienas rokas . Mazliet tizli gan sajutos, kad nevarēju uztaisīt vārnas pozas, un kas nu tur vēl. Bet viss nāks ar laiku. Nevarēju iedomāties, ka kādreiz skaļi piekritīšu jogas nodarbībā izskanējušam - galvenais ir ieklausīties savā ķermenī. Lai vai cik truli neskanētu, jo apkārt cilvēki un žurnāli par to vien runā- esmu gatava tam piekrist.

Jogas fanu klubā neesmu pierakstījusies, dzīves uztveri radikāli neesmu mainījusi. Bet noteikti, ka došos atkal,nevis lai visiem teiktu, cik esmu " kruta" , ka dodos uz jogu, bet  lai kārtējo reizi saprastu cik man zinām par sava ķermeņa fiziskskajām iespējām un izaicinātu pati sevi. 
Nākamreiz  varbūt pat spēšu atcerēties, ka nepieciešams tomēr elpot, un mēģināšu "iemest aci", ko  pēc teorētiskiem skaidrojumiem īsti nozīmē joga un tās būtība.

pirmdiena, 2013. gada 11. februāris

SPĪD!


Gaismai piemīt maģisks spēks. Tā it kā pievilina un tajā pašā laikā, liek uz sevi skatīties un apbrīnot vai vienkārši uzturēties tās tuvumā. 
Tā piešķir videi nedaudz svinīgu, bet mājīgu sajūtu.
Lai gan esam pieraduši  gaismu redzēt un izjust ikdienā, manuprāt, katrreiz tā sagādā pārsteigumu pa jaunam. Katru vakaru apbrīnoju skatu no  VEFa loga, kur pāaredzamas tuvāko māju logu gaismas vai iededzot bumbiņu virteni no jauna atkal priecājos it kā tā būtu pirmā reizē. Tas kā tiek  redzēts  ir atkarīgs no attiecīga brīža emocijām. 
Nespēju gaismu uztvert pēc kādiem fiziskiem likumiem, sakarībām. Priekš manis tā ietver neskaitāmas domas, netverami gaistošas sajūtas, kas  ir mainīgas un reizēm maldinošas.

Disko bumbas nav paredzētas tikai vakara ballītēm jeb spīdošs pārsteigums saulainā rītā.


Tepat aiz loga katru darba dienas vakaru

Mājas