Latest Post

ceturtdiena, 2012. gada 13. decembris

Iededzot gaismu



No svecēm nākošā gaisma  prot sildīt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Svecēm piemīt kāda suģistējoša burvība, kas nomierina, bet tajā pašā laikā sniedz enerģiju. 

Gaidot svētkus beidzot  bija pienācis laiks iedegt sveces. Tā kā mājās esmu noslinkojusi ar svētku noformējuma radīšanu, vismaz darbā uzprišināju stikla burkas, lai varētu iedegt Adventes sveces. Šoreiz ne vainagā, bet burciņu radītā simboliskā "adventes vainagā".
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ar pēc iespējas vienkāršākiem materiāliem un metodēm, var panākt labāko rezultātu. Otrā elpa un jauns pielietojums tika dots lentītēm, burkām, spalvām, pupiņām. 

Svētki ir ne tikai dāvināšanas laiks. 

 Svētki ir  laiks, kad izvilkt no skapjiem sīkumus, aksesuārus, kas visu gadu nogulējuši skapī un gaidījuši savu kārtu uz nākamajiem Ziemassvētkiem.

Domāju, ka katrā māja ir kaste, kas glabā vienus un tos pašus Ziemassvētku nieciņus no gada uz gadu. Bet katru gadu atverot šo kasti, tā tiek pārlūkotā, it kā tajā būtu pavisam jauns, neredzēts saturs. Tās pašas vecās lietas, katru gadu sniedz jaunu, neizsīkstošu prieku   un patīkamu kņudēšanu sirdī.





trešdiena, 2012. gada 5. decembris

Lidojot

 
Ziniet, kāpēc es vakar nenokritu uz ledus ? Jo biju tiiik laimīga, ka atrados 5 cm virs zemes, un pārvietojos lidojot. 

Šādu efektu izraisīja viena vienīga vārda diena. Ja bērnībā galvenais bija dāvanas, tad tagad tās ir tikai un vienīgi sajūtas, ka otrs man ir veltījis savās labās domas šajā dienā. Dāvanas paliek, tikai kā mazs papildus  bonusiņš.
Un , kā, lai nelido, ja diena iesākas ar spožu sauli. Atnākot uz darbu, likās, ka kāds aizmirsis iepriekšējā vakarā izslēgt gaismu ofisā. Bet nē, saule visu dienu.Viennozīmīgi varu teikt, ka man ir labākie kolēģi. Viņi prot radīt īstās sajūtas. Sarkanu rožu pušķis tagad rotā manu galdu, un sejā smaids ikreiz uz tām paskatoties. Ja ne smaids sejā, tad viennozīmīgi sirdī.
Vēl daudzi mazi sīkumi, kas saliekas kopā un rada vienu brīnišķīgu dienu. Un zinu, ka pagājušā naktī bija vērts pusnaktī cept ābolmaizi, lai arī es kaut mazliet spētu iepriecināt.

Ar 4. decembri tiešā nozīmē katru gadu sākas manu svētku sezona.
 Beidzot tiešām jūtos gatava svētkiem, tieši sajūtu ziņā. 
Līdz šim viss notiekošais par un ap svētkiem, gāja man garām. Vienu brīdi likās, ka pārvērtīšos par Grinču. Tikai nevis citiem nozagtu svētkum, bet vēl trakāk -sev. Jo kāpēc neizmantot decembri kā laiku, lai mazliet savādāk, caur sapņaināku prizmu paskatītos uz pasauli un ticētu lielajam svētku brīnumam, un tam, ka pasaule var kļūt labāka ar vienu vienīgu smaidu. 


Katram nesanāca pateikt paldies, tapēc daru to tagad.
Saku lielu, lielu PALDIES.

Jūs esat fantastiski!!!

piektdiena, 2012. gada 16. novembris

Pakaļdarinājums sieviešu dzimtē- rimeiks





MELNS
Periods, kad gribas tikai melnu apģērbu. 
Tā nav  deprasija vai ziemas laika tumsa. Vienkārši pienāk laiks, kad saproti - pietiek tikai ar vienu krāsu, lai spētu izteikties un justos komfortabli savā ādā.

5DIENA
5dienai nepiestāv ballītes klubā ar dejām līdz rītam. Tās ir 3dienas vai 4dienas. 5diena ir laiks, lai aizietu mājās ar mieru sirdī un  noliktu aizgājušo darba nedēļu nost, iemalkotu vīnu, satiktos ar draudzenēm, lai runātos līdz rītam, palasītu grāmatu- būt ar sevi. 
Miers, kas ir gaidīts visu nedēļu. Negribas to pazaudēt klubiņā starp alkohola pudelēm, cilvēkiem, kas grūžas virsū.  

Šobrīd šis teiciens atbilst man uz visiem 100. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Savu kalnu neesmu līdz galam nodefinējusi un atklājusi, bet prātā un sirdī tas pamazām aug arvien lielāks. Un zinu, ka nav ilgi jāgaida līdz tas būs Everesta lielumā. 
Jāpieņem pašai savs izaicinājums, kas ir vēl grūtāk par citu mestu !


RIMEIKS
Vai tu zini, kas ir Rimeiks?  Jau 23 gadus dzīvoju ar savu uzvārdu, zinot, ka tas ir saistīts ar kino. Precīzi nezināju.
Kinotēka sniedza izsmeļošu  skaidrojumu par to, kas es īsti esmu. 
Kā izrādās - pakaļdarinājums, filmas pārfilmējums sieviešu dzimtē. 

otrdiena, 2012. gada 6. novembris

Off radio saslēgšanās- nesaslēgšanās


 Kādu laiku darbā klausāmies OFF radio. Pagājušā nedēļa bija kā pamatīgs blieziens jeb atgriešanās realitātē. Pēkšņi pa radio skan dziesma, kas man asociējas ar Grieķiju, ar visiem tās notikumiem un sajūtām. Prasu draudzenei, protams, ka viņa šo dziesmu no projekta brauciena neatceras; un tā neizraisa nekādas emocijas. Bet man viens klikšķis un  sajūtu aina priekšā, bez konkrētiem cilvēkiem un notikumiem. Saprotams, ka tas bija angļu izpildītājs, nebūt kāda grieķu popzvaigzne.
Pēc dažām dienām atklāju, ka tas ir grieķu radio, kur dzirdēju dziesmu. Tomēr  saikne tai ar Grieķiju ir bijusi, bet vai dziesma bija sapnī vai realitātē- nezinu. Nemaz negribu zināt. Katreiz uzliekot attiecīgo dziesmu -klausos un ķeru īpašās, tikai savējās, ar Grieķiju saistītās emocijas. Dziesma, lai paliek noslēpums tikai man, kura ir tā īstā. Reizēm gribas pataupīt dažas lietas tikai sev.

svētdiena, 2012. gada 28. oktobris

Kopsavilkums.


Esmu atgriezusies mājās no apmaiņas brauciena, bet joprojām gribētos būt pavisam citur. Pat ne Grieķija, vienkārši iesēsties lidmašīnā un lidot, kur deguns rāda. Tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, un tik daudz reizes vajadzēja "kāpt sev pāri".Labāku dzīves skolu grūtāk iedomāties, dzīvojot kopā ar tik dažādiem cilvēkiem no septiņām dažādām valstīm. 
Un tagad , kad ir pavadīts tik brīnišķīgs laiks kopā, vai bijuši kašķi, simpātijas utt.- visi dodas prom.
 Katrs dodas uz savām mājām , lai iespējams vairs nesatiktos. Saglabājas tikai atmiņas, foto un kontakta ieraksts Facebook. 

Brainstormojam, lai pēc tam savu ideju liktu uz T krekla. 

Labākā internacionalā grupa- zviedrs, itālis, spānis, bulgāriete un latviete. Tik daudz pozitīvi emociju un saprašanās no pus vārda- Greek Doctors


Bez ballītēm nekādi. Internacionālajā ēdienu vakarā tikai pēc tam , kad biju pagaršojusi astoņkāji, sapratu, kas tas pa zvēru manā mutē. Bet garšoja tīri labi.


Ne tikai ballītes, bet arī reāls darbs. Vācām Olimpisko ciematu. Grieķiem ar tīrību un kārtību diezgan pieklibo ( piemēram, smēķē, kur vien vēlas, arī telpās).  Katrā ziņā pārsteigums bija liels, kad paziņoja , ka jaķeras klāt talkas darbiem. Īstenībā ne jau darbs nogurdināja, bet plastmasas cimdi karstā laikā. 


Kur debesis satiekas ar zemi 




Saņemot savu Youthpass, ko saņēmu par dalību Eiropas jauniešu apmaiņas projektā "Not Another Blow Job". To saņemot katram vajadzēja izdzert vīna "šotiņu".
Youthpassoficiāls papīrs par to, ka esmu piedalījusies januniešu apmaiņas projektā. Apraksts par projektu un tajā apgūtajām prasmēm

Kas notika Grieķijā, tas palika Grieķijā 

otrdiena, 2012. gada 23. oktobris

Turpinājums jeb nerealitāte turpinās.



Internets viesnīcā ir kā septītais pasaules brīnums. Cik pēkšņi parādās, tik ātri pazūd. Bet varbūt tā pat labāk.  Ppirmā eiforija pazudusi, un redzu visu mazliet kritiskāk. Pašiem cilvēkiem trūksts apņemība un vēlme ar sava darba ieguldīijumu tikt ārā no krīzes. Cita domāšana un attieksme pret dzīvi, pasauli vispār. Bet šā vai tā dienvdnieciskais vieglums saglabājas un apzinos ka pēc dažām dienām būs pavisam grūti atgrieztiez realitātē. Un domāšu par to kur dabūt jaunas lidmašīnas biļetes. 
Atēnas liekas, kas pavisam pretējs Latvijas ainavām. Visur, kur skatos apkārt kalni, un vesels klajums ar dzīvojamajām mājām.




Akropole pilna ar cilvēkiem, suņi tāpat kā uz ielām guļ, tā arī šeit. Suņi ir visur un daudz.- izgājuši nelielā pastaigā. 










Uz pludmali braucām pusotru stundu sabiedriskajā transportā.
Bija tā vērts un ne vienmēr nepieciešams karsts laiks. Vēl labāks mēdz būt rudenīgais skarbums, kad pašai negaidot, tomēr sanāca nopeldēties.  Par spīti stiprajam vējam ūdens pietiekami silts. Uz jūru gribējās tāpēc vien tikt, lai vienkārši sajustu- jā es esmu vidusjūrā. Par sāls trūkumu jūrā nevar sūdzēties. Saulriets bija ļoti skaists, bet cik nu labi to var nobildēt no ātri braucoša autobusa. 
Pēc brauciena noteikti, ka ilgi vēl neēdīšu makaronus, tos esmu saēdusies visos iespējamos veidos. Plus vēl ēdieni eļļā un baltmaize katrā ēdienreizē. Ēd ko vēlies, visiem ēdieniem viena asa garša. 

ceturtdiena, 2012. gada 18. oktobris

3.diena iesākusies


Šodien beidzot sāksies projekts, kura dēļ galvenokārt braucu uz Atēnām- Not another blow job, jeb par bezdarbu jauniešu vidū.  Būsim pārstāvji no Latvijas, Grieķijas, Ungārijas, Slovēnijas, Spānijas un Zviedrijas. 

Bet pirms došanās uz Olimpisko ciematu, ēdot brokastis gar balkonu nobrauc vīrietis vecā mašīnā ar piekabi. Kā izrādās viņš kolekcionē vecās mantas. Caur skaļruni viņš aicina atdot  vecās lietas sev. 
Dienvidu valstis katrā ziņā ir manējās, nezinu kur vēl var ar tādu vieglumu dzīvot un justies, dzīvot pēc sajūtām, nevis pēc tā ko un kā cilvēki padomās. Kā grieķi saka viss ir chill, līdz jāsaskaras ar bezdarbu. Visur savi + un -

Dzīvība sākas uz vakara pusi, pilsēta atdzīvojas, un nav vairs tik karsts. 
Bet kur gan citur, ja ne Grieķijā, pusnaktī savos mājas šortiņos, kuros es nemūžam neietu uz ielas LV, doties uz vietējo ēstuvi, lai iegādātos grieķu hamburgeru  souvlaki. 
Te ir sutīgi, staigā kā gribi, un neviens nedomās "kā tu varēji tādā izskatā iziet no mājas laukā".
Un grieķu valoda pat skan līdzīgi kā mana iemīļotā spāņu. Bet salasīt kaut ko vai nojaust, ko runā cilvēki ,  man ir neiespējamā misija.


trešdiena, 2012. gada 17. oktobris

Un visa pasaule pie kājām

Šodien noķēru sajūtu- visa pasaule pie manām kājām, un esmu tikai pavisam, pavisam maza daļiņa no kosmosa. Pozitīvā nozīmē sajutos kā daļa no vēstures. Akropole, kas līdz šim redzēta tikai grāmatās, un it kā mācīti vispār zināmi fakti par to- tagad manā acu priekšā. Bet tas nav galvenais. Galvenais emocijas, ko šīs vietas sniedz. Nerealitāte realitātē.  
Uhh, kā dievinu šo vieglumu, kas valda visapkārt, neskatoties uz to, ka rīt gaidāms streiks, un viņus arī piemeklējusi krīze. Visu nosaka vispārējā attieksme pret dzīvi.
Autobusi nebūt nav labākajā stāvoklī, bet viņi vnk bliež pa ielām kopā ar motorolleristiem. Veikalā mazo naudu neprasa. Jāmaksā 5,31 eiro, paņēma tikai 5. 
Vieglums un sajūtas, ko esmu gaidījusi jau sen.
Apnicis latviešu vēsums, ieraušanās un koncentrēšanās uz sevi. 


Ierasts skats no pašreizējām mājām. Rīt sāksies projekts, un dzīvosimies pa Olimpisko ciematu. 

 Parkā.


Visa pasaule pie kājām. 



Mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot ! 

Saule. Skaļas balsis. Nerealitāte.

Mazliet turpinājums vakardienai, pirms ķeros klāt jaunajiem iespaidiem. 
Tiku veiksmīgi līdz Atēnām. Diemžēl ne žurnāls, ne āboli vai filma nespēja glābt no nīkšanas lidostā. Nevienai nodarbei nespēju līdz galam sakoncentrēties. Gaidot savu lidojumu, pirms mana reisa viens bija uz Rīgu, pavisam jocīgi visapkārt bija dzirdēt latviešu valodu.
Uz Frankfurti braucot tiku pie mazas maizītes, gaļas kotletītēm, kas smaržoja pēc Narvesen hotdogiem. Uz Atēnām bija jau biezputra, mērce, dzēriens un šokolāde. Vienalga kā garšoja, galvenais, ka ēdiens. Ak, un jaukās stjuartes. Saprotu, ka viņām jābūt laipnām, smaidīgām. Bet dažkārt tomēr nedaudz par daudz smaida, gribējās dabiskāk. Vienu otru noteikti ikdienā nepazītu, kosmētika kā uz karnevālu.Tie jau tādi sīkumi. 

Sēžot pie saviem vārtiem, sapratu, ka esmu īstajā vietā, ne jau tikai pēc norādēm biļetē.  Bet arī cilvēkiem, viennozīmīgi tie izskatījās pēc grieķiem. Lai vai kā Rīgas mazā lidosta divos aspektos ir parāka par Frankfurtes lielo. Pirmkārt ērtāki krēsli ar iespēju kājas sacelt gaisa, un otrkārt, internets visu laiku pa brīvu. Tomēr 5 stundas gaidot lidostā prasās kā sevi nodarbināt ar kādu nodarbi, kas neprasa lielas koncentrēšanas spējas. 
Kā jau minēju esmu sajūsmā par lidostu kā tādu, par visu to, kas notiek līdz ar lidmašīna nolaišanos līdz pacelšanās mirklim. Viss viens liels mehānisms, kurš nekad neapstājas. 
 Lidojumu varbūt nedaudz patraucēja krācošais grieķis, un vēl viens kurš noteikti bija dzēris. Vienīgais pa visu lidmašīnu skaļi bļaustījās, smējās, un kādai nepazīstamai sievietei stāstīja par Ziemassvētku vecīti. 

Bet tagad šķiet, ka esmu nonākusi paradīzē zemes virsū. Tik silts, ka sēžot uz balkona, paliek  karsts.  Gribot negribot jāiet iekšpusē. Kā aizgāju pa nakti gulēt tā līdz rītam jutos kā ballītē. Balss skaļumi ir vienkārši nepārspējami. Un darbība visapkārt visu nakti. Mazās ieliņas, nepārtrauktais šums. Pavisam cita mentalitāte kā latviešiem. 

Šodienas plānā Atēnu apskate, saules baudīšana, tā kā vēlāk arī kāds foto. 
Gribu redzēt visu, visu. Man liekas ķīniešu tipa tūristi nav jāmeklē nekur tālu. Viena tāda tagad raksta šīs rindas. 

otrdiena, 2012. gada 16. oktobris

ceļā- lidosta


Šoreiz tikai un vienīgi teksts. Jo man ir palikušas vēl tikai 24 minūtes internetā no 30, ko varu dabūt pa brīvu. Mans pirmais lidojums, un vēlpietam vienai pašai, ir pusceļā. No Rīgas esmu ielidojusi Frankfurtē, un pēc 5 pavadītām stundām lidostā došos tālāk uz Atēnām. 
Emocijas neaprakstāmas- lidošana, cilvēki utt. Āķis lūpā!  Man liekas esmu iemīlējusies lidostā, lidmašīnās kā tādās. 

Pats trakākais man vairs nešķiet kā atradīšu savu lidmašīnu ( ceru, ka šobrīd sēžu īstajā vietā), bet gan tas ka man kājās ir rudens zābāki ar kuriem došos uz Grieķiju. Mazliet dīvains dress code  braucot uz šo valsti. 
Vēlreiz paldies Kristīnei! Bez viņas skaipa konsultācijām nebūtu pat Rīgā lidmašīnu atradusi :)
Ak, jā, ko gan es darīšu Grieķijā ? 
Beidzot patērēšu Eiropas naudu. Dodos jauniešu apmaiņas projektā, un ciemos pie savas dārgās Kristīnes. 
Katrā ziņā turpceļā Frankfurte paliks neapskatīta, jo, ja viena iziešu no lidostas, atpakaļ nenonākšu. Pietiks  piedzīvojumu šodienai. 
Vogue nopirkts, āboli somā, viena filma kompī- ceru , ka ar to pietiks, lai pavadītu laiku līdz plkst. 21.

Priekā, sveicieni visiem ! 
(laiks spiež, ātri drukāju, tāpēc atvainojos pa pareizrakstībs klūdām. 

pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris

Stāsts par..


Stāsts par savu vēju matos un galvā. 
Par to kā sperot vienu soli uz priekšu, reizēm sanāk apgrieztais process. Nekad nevar zināt, kas sekos pēc viena sperta soļa- kustība uz priekšu vai atpakaļ.
Bet ,kas nemainās, tas nepastāv. 


 Par taureņiem, kas vēderos nedzīvo tikai pavasarī. 
 Rūpīgi pret tiem izturoties un saudzējot tos,taureņi  izdzīvo visu gadu- satiekot savus cilvēkus, pieņemot jaunus izaicinājumus, pasakot paldies, darot lietas, klausot sev un savām sajūtām. Vienkārši baudot dzīvi.


Par leduspuķu vēso, bet reizē silto sajūtu.
 Istabā jūtams manāms vēsums, un paskatoties uz loga pusi, nepamet sajūta, ka būs logā " uzziedējusi" leduspuķe.
Mākslas darbs, kura radīšanā nepiedalās cilvēks. Tāpēc -pirmatnējs un īsts.

trešdiena, 2012. gada 3. oktobris

sievišķība+elegance


Septembra lielais notikums viennozīmīgi bija Baltijas Pērle. Filmu festivāls, kurā var arī nesagaidīt savu filmu, vai satikt cilvēkus, kuri savu slikto garstāvokli izgāž uz citiem. 
Bet ne par to. Diemžēl dažreiz vienkārši tā gadās.
Mans spilgtākais vakars bija ar Humberto de Givenchy un Cristobal Balenciaga.Tā tiešām bija un ir mode, nevis uzpūsts burbulis. Radot tērpu tika domāts par sievieti, par pašu tērpu kā dzīvu būtni. Galvenais nebija  uztaisīt "kaut kā ", lai tikai būtu. Kvalitāte visaugstākā, un dizainera nepārprotamais ieguldījums visos tērpa tapšanas posmos.
Kā stāstīja, kāda spāniete, kuras māte tērpās tikai un vienīgi Balenciaga tērpos, mirklis, kad beidza pastāvēt Balenciaga modes nams bija briesmgāks par vīra zaudējumu. Apģērbs nebija tikai auduma gabals, bet sevis izteikšanas veids. Tam es varu piekrist atskatoties uz tā laika eleganci, kas mazliet pietrūkst šobrīd.
Abu dizainerus varu raksturot divos vārdos- sievišķība un elegance. Kādēļ abus ? Jo Givenchy bija uzticamākais Balenciaga sekotājs modē. 


 Balenciaga būtība izteikta šajā citātātā no jaunās modes vēstures grāmatas ( NJ Stevenson):
"Lai valkātu viņa radītos tērpus, sievietēm nav jābūt ne perfektām, ne skaistām. Viņa tērpi tās padara skaistas. "




Vairāk info par Balenciaga, modes nama vēsturi var iepazīties dizainera muzeja mājas lapā.

Savukārt Givenchy bija Audrey Hepburn draugs, dizainers vienā personā, bet aktrise bija dizainera mūza visa viņa mūža garumā, kopš tikšanās mirkļa. Givenchy radīja Hepburn tērpus tadām filmām kā Funny Face, Sabrina, kurus apbrīno sievietes vēl tagad.




Manuprāt, modes dizainers ar lielo burtu ir zudis. Šobrīd aktuāli ir sevi nosaukt par dizaineri, kaut gan nemāk ne  griezt, zīmēt, šūt, ieguldīt un atrast pievienoto vērtību. Prot tikai izmest idejas, bet ne realizēt. Protams, ideja  ir svarīgs lielums, bet vai ar to pietiek, lai sevi dēvētu par modes dizaineri.

trešdiena, 2012. gada 26. septembris

otrdiena, 2012. gada 11. septembris

Jaunā sezona


Šādas ēnas uz VEF tilta pamanīju tikai tagad, kad tiltam iets pāri neskaitāmas reizes. Varētu domāt, ka tā bijusi pirmā saulainā diena, kad šķērsoju šo tilttu. 
Biežād der paskatīties zem kājā un apkārt sev. Var atklāt neticamas lietas 

Septembrim piemīt svinīga noskaņa, 
lai gan   pati 1. septembrī nedevos uz skolu ar puķēm rokās un lentām matos. Pat mācoties augstskolā 1. septembris ir kā jauns sākums pēc nosacītās vasaras atpūtas.
 Pēc maniem novērojumiem cilvēki  " jaunu dzīvi sāk " 3 reizes gadā- Jaunajā gadā, dzimšanas dienā un 1. septembrī.
Mani dažāda veida pārmaiņas, atklājumi  piemeklēja līdz ar septembra sākumu.   


Uz kādu laiku mājas ir atrastas.
 Uz laiku.
Lai vēlāk atkal sakrāmētu mantas un dotos meklēt nākamo "savu" vietu. Visā pārvākšanās trakumā esmu sapratusi, cik gan maz mantas ir nepieciešams. Lielākā daļa no iepriekšējās iedzīves stāvēja kastēs, un nebūt nejutu trūkumu pēc tās.


Kaut gan esmu latviete, spāņu valodu saukšu par savējo. 
 Dēļ tās skaņas, emociju gammas un kopējās kultūras iezīmēm. Izrādās spāņu ziepju operu skatīšanās bērnībā nav bijusi velta- vismaz kāda daļiņa vārdu bija zināmi. Tagad dodu priekšroku spāņu kino.
Tikmēr no amerikāņu kino priekšroku dodu Woody Allen  filmai ar Penelop Cruz par un ap Barselonu.

Pārmaiņas arvien turpinās.
 Kamēr rakstīju šo rakstu..