Uzkāpt ābelē nobrāztām kājām

Jā, jā! Viss plaukst un zied.

Tā zied, ka rodas nepārvarama vēlme to smaržu mākoni iesūkt sevī dziļi iekšā. 

Stāsts nav tikai par sprāgstošajiem pumpuriem zaļojošajos kokos, bet gan arī par ābelēm un ābeļdārziem. Tiem pašiem, kuru ābelēs nobrāztām kājās rāpos augšup, jo vasara taču nebija iedomājama bez asiņainiem un sabrāztiem ceļiem. 

Un šie ir tie pavasari, kuru dēļ biju gatava pamest Rīgu un teikt "Jā" Cēsīm.  Ja Jums liekas, ka Latvijā nevar izjust visus četrus gadalaikus, fiksi dodieties uz mazpilsētu. Te viss košāk un spilgtāk. 

Tā mīļākā Cēsu ābele, turpat centrā, kas tika "iekarota" ar neiedomājamu pieaugušā prieku. Tas ir patiess spēks- uzkāpt un apsēsties ābelē. Ne jau tikai fizisks, bet iekšējs- pacelties kaut nedaudz virs ierastā skatu punkta. 

Pa ceļam uz mājām ik dienu ābeļdārzs ar vecām un sagurušām ābelēm, bet šoreiz šķiet "vecums" dod tām tieši spēku. 

Par grāmatu lasīšanu

Un beidzot esmu sapratusi,
ka lasīšana nebūt nenozīmē tikai tehnisku burtu savilkšanu kopā, lai veidotos viens labskanīgs teikums. 

Pats patīkamākais visā procesā- savas bibliotēkas atjaunošana ar grāmatām un žurnāliem, kuru saturu vērts uzglabāt ilgāk par vienu izlasīšanas reizi. 

Atceros savas pamatskolas literatūras stundas, kad daudz tika uzsvērta jēga no lasīšanas. Ne jau tikai burtu un vārdu automātiska salikšana kopā, bet arī izpratne par to, ko izlasi. Tā visa "izlaišana caur sevi".

Tobrīd tam nepievērsu lielu vērību- atzīmes labas, tad jau lasīt protu. Jā, pratu, jo šobrīd nākas secināt, ka savos 15 gados to esmu pratusi labāk kā šobrīd, kad ir pagājuši vairāk kā desmit gadi. 

Un, lai  vai kā negribētos atzīt, ar katru mirkli šīs spējas pazūd. Kāpēc? Tāpēc, ka ikvienu lasāmvielu esmu sākusi "skrollēt"  kā Facebook, Twitter un Instagram jaunumu lentu, kad ātri pārskrien pāri saturam, aši atzīmējot, kas der un kas ne. Teikumi un izteikšanās paliek tāda neveikla un patizla, meklējot pēc vārdiem ilgāk kā ierasts vai paņemot pirmo primitīvo vārdu, kas gadās, zaudējot un neizmantojot mūsu valodas "dabīgo sulīgumu". 

Bet lasot taču mācāmies ne tikai izprast jēgu , bet arī pieņemt citādo- to, kas mums pašiem nav tik ērts un pieņemams, izprotot un savā galvā analizējot. 

Protams, var teikt- nav laika, daudz darbu un citi ierastie attaisnojumi, kas pašam sāk likties smieklīgi, kas labāk liek apņemties lasīt. Lasīt ar jēgu un izpratni, no pirmā vārda līdz pēdējām. Tāpēc lasu šobrīd visu, kas pa rokai- žurnālus, grāmatas ar mērķi kaut vienu rakstu izlasīt no A līdz Z. 

Un nav tik grūti nemaz izbrīvēt mirkli savās 24 stundās, kad izlasīt kaut vienu lapu no grāmatas. Vienu, bet lēni un ar izpratni. 

Jaunu elpu ieguvuši gan mani gājieni uz grāmatnīcām, kad pietiek vien ieelpot grāmatu smaržu, gan rituāls kā tāds, paņemot grāmatu rokās un izslēdzot mūziku, datoru un visu pārējo, kas ikdienišķi spēj tik ātri novērts uzmanību. 

Jā, pamazām sāku atgūt to agrāko burvību, ko sniedza grāmata, kad visā dienas ritējumā nekam citam nebija jēgas, kā tikai palikt vienai netraucētai un pazust pavisam citā apdrukāto lapu pasaulē.

How to Be Parisian Wherever You are

Līdz ar pavasari

Pavasarī ir

 jāmirdz, jāsmaida,

 jāpriecājas, jāatver plašāk acis,

 jāmiedz acis saulē, 

jāsmaržo gaiss, jāēd puskusis saldējums, 

jādraudzējas ar pretimnācējiem 

un visādi citādi jāuzsūc sevī siltums. Siltums, kas silda ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. 

SKOLA6 - radošo un digitālo industriju centrs Cēsīs ir atklāts.  Vēl pirms telpas tapa tik mājīgas , pagājušajā rudenī, šī bija viena no pirmajām vietām, kur devos, ierasdamās Cēsīs, dienā, kad tapa skaidrs- Cēsīm būs būt. Tad vēl māja gaidīja uz īstajām darba rokām, darbiem un cilvēkiem. 

Colette pavasarīgās kartītes  labiem, siltiem un visādi citādi sirsnīgiem vārdiem.  Kā ierasts, labākās idejas rodas pavisam nejauši, kā, piemēram,  kartītes akvareļu pludinājums tapa atverot rūtiņu kladi piektdienas vakarā ar domu - paķēpāties. Iegādājamas rakstot man ziņu.  Līnijas otrpus-  padomāts par tiem, kam roka nav ievingrināta taisnajās līnijās. 

Tas zilas ziedu mākonis ierastajā māju maršrutā.

Pazudu visumā

Ir tā, ka gribas uzrakstīt, gribas dalīties iespaidos. Gribas visiem, kuriem liekas, ka esmu pazudusi visumā, šeit pateikt, ka viss ir brīnišķīgi. Tas viss galvā ir! Bet, kad jāraksta, liekas, ka tāpat neatradīs  trāpīgākos vārdus, lai pašai par izbrīnu teiktu, ka pus gads jau kā pagājis, kad pieņēmu neprātīgo lēmumu- pārcelties uz Cēsīm. 

Caur standarta puņķiem, asarām, priekiem un bēdām ir sagaidīts muļķīgā dulluma pavasaris, kas nāk ar milzu rūdījumu un spēku, ko var iegūt sakot visam ierastajam - uz redzēšanos. Mazpilsētas dzīve joprojām spēj mani pārsteigt ik dienu, lai nebūtu jāsūdzas par garlaicību. Ne reizi vien esmu domājusi par vienvirziena biļeti atpakaļ uz Rīgu,  bet, pašai par izbrīnu, arvien no jauna kaut kas mani te notur un labi, ka tā- Cēsis nevar nemīlēt! 

Ziemas mierā

Ak, ziema! Nav jau tā, ka ilgā klusēšana blogā būtu zīme par garlaicību dzīvojot mazpilsētā. Tās dienas paskrien tik trakoti ātri, ka nākas atjēgties jau janvāra mēnesī. Nevienu gadu vēl nav sanācis tik ļoti izteiksmīgi pavadīt ziemu, izņemot bērnību. Viss patiesi ir sniegoti skaists, bez ierastās pelēkas masas uz ielām sniega vietā. Tad katrreiz kāpjot no dzīvokļa ceturtajā stāva, nākas paraudzīties pa kāpņu telpas logu un vieglā aizkustinājumā nopūsties- tālumā mežs, ar vieglu sniega blāzmu, kūpošiem skursteņiem kā tvaikoņiem un miers visapkārt. Šoziem pat nākas atcerēties kā tas ir, šļūkt pa kalniņu. Paņemt plēvi un laternu apgaismojumā pils parkā šļūkt un šļūkt, neskatoties uz nākamās dienas zilumiem. Prieks neaprakstāms! 

Doties ar draugiem "ārā". Iet staigāties, nosalt līdz matu galiņiem, pēc tam kasot lāstekas no matiem laukā. 

Cēsu panorāma, Cēsu Vīna bārs- vieta, kur pavērties visapkārt. 

Spoguļklintis, kur viss tik, tik "spoguļaini". Ticu, ka katrā gadalaikā šī pārsteigs no jauna. Tas Cīrulīšu dabas takās, kur blakus ierastā Žagarkalna kņada, bet te - pats savā vaļā. 

Māju miers

Pamodos svētdienas rītā, tā agrāk kā ierasts un atkal Cēsis mani pārsteidza.