ceļā- lidosta

Šoreiz tikai un vienīgi teksts. Jo man ir palikušas vēl tikai 24 minūtes internetā no 30, ko varu dabūt pa brīvu. Mans pirmais lidojums, un vēlpietam vienai pašai, ir pusceļā. No Rīgas esmu ielidojusi Frankfurtē, un pēc 5 pavadītām stundām lidostā došos tālāk uz Atēnām. 

Emocijas neaprakstāmas- lidošana, cilvēki utt. Āķis lūpā!  Man liekas esmu iemīlējusies lidostā, lidmašīnās kā tādās. 

Pats trakākais man vairs nešķiet kā atradīšu savu lidmašīnu ( ceru, ka šobrīd sēžu īstajā vietā), bet gan tas ka man kājās ir rudens zābāki ar kuriem došos uz Grieķiju. Mazliet dīvains dress code  braucot uz šo valsti. 

Vēlreiz paldies Kristīnei! Bez viņas skaipa konsultācijām nebūtu pat Rīgā lidmašīnu atradusi :)

Ak, jā, ko gan es darīšu Grieķijā ? 

Beidzot patērēšu Eiropas naudu. Dodos jauniešu apmaiņas projektā, un ciemos pie savas dārgās Kristīnes. 

Katrā ziņā turpceļā Frankfurte paliks neapskatīta, jo, ja viena iziešu no lidostas, atpakaļ nenonākšu. Pietiks  piedzīvojumu šodienai. 

Vogue nopirkts, āboli somā, viena filma kompī- ceru , ka ar to pietiks, lai pavadītu laiku līdz plkst. 21.

Priekā, sveicieni visiem ! 

(laiks spiež, ātri drukāju, tāpēc atvainojos pa pareizrakstībs klūdām. 

Stāsts par..

Stāsts par savu vēju matos un galvā. 

Par to kā sperot vienu soli uz priekšu, reizēm sanāk apgrieztais process. Nekad nevar zināt, kas sekos pēc viena sperta soļa- kustība uz priekšu vai atpakaļ.
Bet ,kas nemainās, tas nepastāv. 

 Par taureņiem, kas vēderos nedzīvo tikai pavasarī. 

 Rūpīgi pret tiem izturoties un saudzējot tos,taureņi  izdzīvo visu gadu- satiekot savus cilvēkus, pieņemot jaunus izaicinājumus, pasakot paldies, darot lietas, klausot sev un savām sajūtām. Vienkārši baudot dzīvi.

Par leduspuķu vēso, bet reizē silto sajūtu.

 Istabā jūtams manāms vēsums, un paskatoties uz loga pusi, nepamet sajūta, ka būs logā " uzziedējusi" leduspuķe.

Mākslas darbs, kura radīšanā nepiedalās cilvēks. Tāpēc -pirmatnējs un īsts.

sievišķība+elegance

Septembra lielais notikums viennozīmīgi bija Baltijas Pērle. Filmu festivāls, kurā var arī nesagaidīt savu filmu, vai satikt cilvēkus, kuri savu slikto garstāvokli izgāž uz citiem. 

Bet ne par to. Diemžēl dažreiz vienkārši tā gadās.

Mans spilgtākais vakars bija ar Humberto de Givenchy un Cristobal Balenciaga.Tā tiešām bija un ir mode, nevis uzpūsts burbulis. Radot tērpu tika domāts par sievieti, par pašu tērpu kā dzīvu būtni. Galvenais nebija  uztaisīt "kaut kā ", lai tikai būtu. Kvalitāte visaugstākā, un dizainera nepārprotamais ieguldījums visos tērpa tapšanas posmos.

Kā stāstīja, kāda spāniete, kuras māte tērpās tikai un vienīgi Balenciaga tērpos, mirklis, kad beidza pastāvēt Balenciaga modes nams bija briesmgāks par vīra zaudējumu. Apģērbs nebija tikai auduma gabals, bet sevis izteikšanas veids. Tam es varu piekrist atskatoties uz tā laika eleganci, kas mazliet pietrūkst šobrīd.

Abu dizainerus varu raksturot divos vārdos- sievišķība un elegance. Kādēļ abus ? Jo Givenchy bija uzticamākais Balenciaga sekotājs modē. 

 Balenciaga būtība izteikta šajā citātātā no jaunās modes vēstures grāmatas ( NJ Stevenson):

"Lai valkātu viņa radītos tērpus, sievietēm nav jābūt ne perfektām, ne skaistām. Viņa tērpi tās padara skaistas. "

Vairāk info par Balenciaga, modes nama vēsturi var iepazīties dizainera muzeja mājas lapā.

Savukārt Givenchy bija Audrey Hepburn draugs, dizainers vienā personā, bet aktrise bija dizainera mūza visa viņa mūža garumā, kopš tikšanās mirkļa. Givenchy radīja Hepburn tērpus tadām filmām kā Funny Face, Sabrina, kurus apbrīno sievietes vēl tagad.

Manuprāt, modes dizainers ar lielo burtu ir zudis. Šobrīd aktuāli ir sevi nosaukt par dizaineri, kaut gan nemāk ne  griezt, zīmēt, šūt, ieguldīt un atrast pievienoto vērtību. Prot tikai izmest idejas, bet ne realizēt. Protams, ideja  ir svarīgs lielums, bet vai ar to pietiek, lai sevi dēvētu par modes dizaineri.

Lillā spēks

Aizspriedumi par lillā krāsu saglabājušies līdz mūsdienām- tā esot vecmeitu krāsa. Beidzot varēšu šajā sezonā mierīgi ģērbties savā mīļākās krāsas apģērbā, jo tā ir viena no šīs sezonas aktuālākajām krāsām (jāmēģina nesaplūst ar masu). Toņi visdažādākie. 

Šajā krāsā uzrunā tās sulīgums un dziļums. Tā vienkārši ir mana krāsa. Pašai nemanot tā ir ienākusi manā ikdienā visdažādākajās izpausmēs.

 Kā teikts Vogue, ja agrāk šajā krāsā tērpās tikai aristokrāti, tad šajā sezonā tā ir sezonas aktualitāte, un tajā ģērbsies ikviens.

lavandas- vēlās vasaras smarža

 māju sajūta 

Chanel

Christian Dior

 dzija+siltums

no dabas

skandināvu Ceannis

Jaunā sezona

Šādas ēnas uz VEF tilta pamanīju tikai tagad, kad tiltam iets pāri neskaitāmas reizes. Varētu domāt, ka tā bijusi pirmā saulainā diena, kad šķērsoju šo tilttu. 
Biežād der paskatīties zem kājā un apkārt sev. Var atklāt neticamas lietas 

Septembrim piemīt svinīga noskaņa, 
lai gan   pati 1. septembrī nedevos uz skolu ar puķēm rokās un lentām matos. Pat mācoties augstskolā 1. septembris ir kā jauns sākums pēc nosacītās vasaras atpūtas.
 Pēc maniem novērojumiem cilvēki  " jaunu dzīvi sāk " 3 reizes gadā- Jaunajā gadā, dzimšanas dienā un 1. septembrī.

Mani dažāda veida pārmaiņas, atklājumi  piemeklēja līdz ar septembra sākumu.   

Uz kādu laiku mājas ir atrastas.
 Uz laiku.
Lai vēlāk atkal sakrāmētu mantas un dotos meklēt nākamo "savu" vietu. Visā pārvākšanās trakumā esmu sapratusi, cik gan maz mantas ir nepieciešams. Lielākā daļa no iepriekšējās iedzīves stāvēja kastēs, un nebūt nejutu trūkumu pēc tās.

Kaut gan esmu latviete, spāņu valodu saukšu par savējo. 
 Dēļ tās skaņas, emociju gammas un kopējās kultūras iezīmēm. Izrādās spāņu ziepju operu skatīšanās bērnībā nav bijusi velta- vismaz kāda daļiņa vārdu bija zināmi. Tagad dodu priekšroku spāņu kino.
Tikmēr no amerikāņu kino priekšroku dodu Woody Allen  filmai ar Penelop Cruz par un ap Barselonu.

Pārmaiņas arvien turpinās.
 Kamēr rakstīju šo rakstu..