Ballīte

Kā tas visiem zināms, vasara ir ballīšu laiks. Šoreiz mazs ieskatas auskaru ballītē, jeb meitenes sarosās, priecē acis un nododas praktiskai atpūtai. Pati  tā arī pie jauniem auskariem netiku- nebiju sagaidījusi savu īpašo auskaru mūzu.
Aiz kadra paliek tas , kas katram nav jāredz: un tā būtu došanās peldē, daži malki šampanieša un mazās klačiņas. Galvenais nebija sameistarot " entos" auskarus, bet sanākt kopā ar kādu praktiskāku iemeslu, lai nevarētu pēdējā brīdī atcelt tikšanos.

Arī mazākā dāma tika pie saviem auskariem. 

Ances radošā uzraudzība un mans izpildījums. 

Auskari, kas netapa ballītes laikā, bet, kuri man " iekrita acīs no Kristīnes ausīm". Kā izrādās arī nektarīnu kauliņi ir liekami ausīs- vismaz grieķi tā dara.

Top, kas skaists un īpašs, ka nav saistīts ar auskariem- vienkārši Dille  piemetās mūsu radošajām izpausmēm.

Mirkļi

Jā, ir tik daudz mazu atsevišķu mirkļu, ko negribētos nekad aizmirst, un, kur vēl emocijas, ko tie spēj radīt.

No mirkļiem veidojas ikviena diena, un tālāk jau nedēļas utt. Tāpēc neko no piedzīvotā, redzētā, sajustā nedrīkst ignorēt, viss jānoglabā attiecīgajā plauktiņā.
Daži no pēdējā laika mirkļiem. 

Gaismas spēles mākslas instalācijā Clark kurpju starptautiskājā centrā.
Pēdējā laikā esmu iecienījusi šo arhitektūras portālu. Vieta, kur mazliet neordināri un svaigu skatu paskatīties uz vidi, kurā dzīvojam.

Ir cilvēki, ko uz laiku it kā pazaudējam, lai gaidītu mirkli, kad atkal varēs  satikt.
Patiesi draugi ir zelta vērtē. Tāpēc gaidu Ziemassvētkus, lai  kopā  vārītu podus, klačotos utt.
Tikmēr laiks vēstulēm un pasta sūtījumiem, atceroties bērnības vēstuļu draugu padarīšanas.

TEIXIDOR
Šajā vasarā manu galvu nepamet domas par jeb ko, kas spēj dot siltumu.
 Jaka, lakats, pleds, lai var noslēpties no vasaras, jo šogad tā ir ļoti īpatnēja. 

Gaidīju visu gadu un beidzot sagaidīju- Positivus. Tikai divas dienas pirms festivāla noklausījos King Charles, un sapratu, ka tas ir manējais. Tik "sulīgs" dziesmas klips! Jāpievērš uzmanība katrai detaļai, sākot ar veclaicīgo velosipēdu līdz meitenes nostieptajiem kāju pirkstgaliem un dzelteno plandošo kleitu.
Brīvība.

Vasara nav iedomājama bez ziedu smaržas. Tikai šajā vasarā pievērsu uzmanību liepziedu smaržai. 

Saldums, ko vajag sajust pēc lietus tepat pilsētas ielās.

 

Ar mani atkal runā kaijas!

Jau labi sen viena no mīļākajām Raimonda Paula dziesmām man ir "Ar mani atkal runā kaijas". Nezinu kāpēc, bet ir lietas, kas nav izskaidrojamas. Manās bildēs gan sanāk stāsts par ļoti mazu KAIJU,  bet tas būtību nemaina.
Nesen skaļi izsakot viedokli par šo dziesmu dzirdēju "tā jau tāda šizo dziesma". Varbūt arī.
Domāju, ka katrā no mums ir savs " šizo" , katram ir kāda īpatnība, kas pieder viņam, un padara šo cilvēku atšķirīgu no citiem.  Viens runā ar kaijām, cits  skaita zāles stiebrus pļavā.
Sāku domāt, ka tiešām varētu teikt "ar mani atkal runā kaijas", jo neskatoties uz to, ka nedzīvoju Jūrmalā eju gulēt, guļu un ceļos šo putnu klaigu pavadībā.

 

Īstā dziesma noskaņai

Nepalaid garām mirkli, kad ar Tevi sāks runāt kaijas !

Punktiņš, mežģīne, punktiņš

Pienāca arī mana kārta tikt pie Dullo Diļļu linu krekla. Atkal jau sanāca izvēlēties pumpaino 

( raksts, no kura esmu iedzīvojusies atkarībā). Manuprāt vasarīgāku apģērbu vasarai neatrast kā linu krekls, ar kuru nebūs ne pa karstu , ne aukstu.

Šajā gadījumā jāpievērš uzmanība detaļām- roku atlokiem un mežģīnei, kas skaisti pieskaņojas sarkanajām pumpiņām. 

Pats labākais, ka krekla modeli var piemērot katra vēlmēm, akcentu liekot uz sev svarīgām detaļām.

Mana vīzija par kreklu varētu teikt, ka ir nākusi no bērnības atmiņām. Līdzīgs modelis bija manas māsas blūzei, kas man īpaši patika, un arī tā bija pumpaina.

Mīļākie

Lakati ir un paliek vieni no maniem mīļākajiem aksesuāriem, un vislabākais, ka tos var pieskaņot gan ziemas, gan vasaras sezonai. Mani šajā vasarā lakats glābj no saules, aizstājot cepures, savāc mūžam nepkalausīgos matus vai vienkārši ir kā glābiņš aukstā laikā, kad gribas ietuntulēties, lai varētu paslēpties no apkārt notiekošā. 

Mans vasaras top 2

 Mazais lakats, ko uzdāvināja mana mazā radiniece Ance. Pašas rokudarbs, kas garantē tā pievienoto vērtību. Pielietojums visdažādākais.

Lakats no seniem laikiem, laikam jau no mammas jaunības, bet tas man vienmēr licies īpaši skaists ar saviem košajiem ziediem un vasarīgo noskaņu. Ziemā tas gulēja tālākajā skapja plauktā.  Lieliski noderēja laivu braucienā, kad vajadzēja glābties no nežēlīgās saules.