Kas notiek rudenī?

Kā tapa šis bloga ieraksts?

Ieskatījos telefona bilžu galerijā un sapratu, ka mans rudens ir pelnījis kādu rindiņu šeit blogā, jo tas ir pilns maziem, sirdi sildošiem brīžiem, kurus nav sanācis laika piefiksēt.
Kopumā rudens ir par atgriešanos ierastajā ritmā pēc sava veida  "vasaras uzpūtības", kas vienreiz gadā ,protams, ir nepieciešama, bet no kuras tomēr mazliet nogurst.
Arī rudens mazpilsētā ir ar darbu pilnām dienām, kad vakaros vienīgā vēlme ir "darīt neko".

Rudenim Cēsīs ir viena ļoti raksturīga iezīme- apkures sezona. Protams, ikvienā vietā saslēdzam savus radiatorus, bet tā kā darba dienas paiet vecpilsētā, šeit lielākoties jāsadzīvo ar malkas apkuri. Iepriekšēja vakarā domājot par malkas loģistikas jautājumiem, bet no rīta gaidot normālu istabas temperatūru un to brīdi, kad pirksti atsals no ledus laikmeta. It kā jau traucēklis, bet tajā pašā laikā uguns krāsnī ir tā, kas cilvēkam, kurš visu dienu pavada pie datora, parāda, ka ne viss ir atrisināms ar vienu klikšķi uz peles. 

Tajā pašā rudens sākumā, kad saule spīdēja vairāk un ar vasaras sandalēm vēl varēja izskriet laukā. 

Colette Deko rudens kolekcijas kartītes. Pilns ieskats  FB lapā. 
Šī nu ir daļa no manis, sākot ar ilustrāciju izveidi, beidzot ar katras kartītes iepakošanu, lai nodotu to tālāk. Pa dzīvi mainās daudzas lietas, bet ir tādas, kas paliek mūžam. Man tas ir papīrs.

Rudens lietus dara fantastiskas korekcijas ar zaļajiem un visiem citiem toņiem dabā.
 Lieki teikt, ka rudens ir apbrīnojams ar savu košumu, mieru un beidzot "oficiālu atļauju"ietīties savās šallēs, lai sagaidītu ziemu. 

Jaukās kafejnīcas nav jāmeklē tikai lielajās, tūristu atzītajās pilsētās. Ādaži var lepoties ar tādu vietu kā Madcafe- gardas pašceptas kūkas, miers, kas nepieciešams svētdienas rītā un, protams, laba kompānija, kas katram pašam jānodrošina. 

Jāiet mežā un jāsaelpojas svaigs gaiss. Nosēžot darba dienas ofisā, tepat uz vietējo Niniera ezeru aizstaigājot gandrīz vai sajūta kā pēc sporta zāles. Tāpēc vairāk un vairāk staigāt. 

Viens no Latvijas arhitektūras lielākajiem skaistumiem- Ungurmuiža. It kā tepat pie Cēsīm ir, bet tikai pēc nodzīvota gada, brīvdienu maršruts aizveda tieši šeit- muižā ar apbrīnas vērtiem sienu gleznojumiem un koši nepārspējamu gleznu izstādi.

Brīdi pirms

Tas bija brīdi pirms negaisa, vienpadsmitos vakarā, kad gaiss sasmacis tā, ka trūkst elpas, un kad trīs meitenes sēdēja meža vidū tajā pavisam jocīgajā vakara gaismā. 

Puķaini svārki, čiekuru mandalas, jasmīni un visam tam pāri vasaras tveice, kas līdzinās grāmatās aprakstītām, kad gribas vien tā viegli nopūsties.

Stāsts ir par tradīcijām. Tradīcijām, kuras nevar lauzt, jo kāda no mums katru savu dzimšanas dienu sagaida Cīrulīšu dabas takās, turpat pie visiem zināmā Žagarkalna. 

Tā nu sasēdušas, runādamas par visu ko un tajā pašā laikā neparko ( tās ir labākās sarunas), un, protams, apspriežot aktuālo laika apstākļu tēmu, jo no tā nekur nevar izvairīties, vasaras smacējošā tveice pārvērtās zibens  izgaismotās debesīs un lietus beidzot noskaloja saules sakarsētos ķermeņus. 

Kas sekoja pēc tam? Pēc tam bija svētdienas pusnakts izlīšana līdz pēdējai vīlītei ar neredzamu Gaujas apveidu takas kreisajā pusē, uz galvas atstājot "sadalīto matu" frizūras, "pandu acis", slēpšanos no krusas autobusa pieturā un citi mēģinājumi nokļūt pēc iespējas fiksāk mājās, jo tomēr vienlaikus maģiskie laika apstākļi, spēj iedvest bijību vienā mirklī. 

Lai vai kā, pat negaiss ir jāizbauda un jāuzsūc, jo tas iedod tādu labu sajūtu, kas liek sajusties dzīvam. 

Un tad mājās puķainie svārki, raibie lakati un pašam sevi bija jāizkarina uz veļas striķa līdz nākamajai reizei. 

Līdz ar pavasari

Pavasarī ir

 jāmirdz, jāsmaida,

 jāpriecājas, jāatver plašāk acis,

 jāmiedz acis saulē, 

jāsmaržo gaiss, jāēd puskusis saldējums, 

jādraudzējas ar pretimnācējiem 

un visādi citādi jāuzsūc sevī siltums. Siltums, kas silda ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. 

SKOLA6 - radošo un digitālo industriju centrs Cēsīs ir atklāts.  Vēl pirms telpas tapa tik mājīgas , pagājušajā rudenī, šī bija viena no pirmajām vietām, kur devos, ierasdamās Cēsīs, dienā, kad tapa skaidrs- Cēsīm būs būt. Tad vēl māja gaidīja uz īstajām darba rokām, darbiem un cilvēkiem. 

Colette pavasarīgās kartītes  labiem, siltiem un visādi citādi sirsnīgiem vārdiem.  Kā ierasts, labākās idejas rodas pavisam nejauši, kā, piemēram,  kartītes akvareļu pludinājums tapa atverot rūtiņu kladi piektdienas vakarā ar domu - paķēpāties. Iegādājamas rakstot man ziņu.  Līnijas otrpus-  padomāts par tiem, kam roka nav ievingrināta taisnajās līnijās. 

Tas zilas ziedu mākonis ierastajā māju maršrutā.

Pazudu visumā

Ir tā, ka gribas uzrakstīt, gribas dalīties iespaidos. Gribas visiem, kuriem liekas, ka esmu pazudusi visumā, šeit pateikt, ka viss ir brīnišķīgi. Tas viss galvā ir! Bet, kad jāraksta, liekas, ka tāpat neatradīs  trāpīgākos vārdus, lai pašai par izbrīnu teiktu, ka pus gads jau kā pagājis, kad pieņēmu neprātīgo lēmumu- pārcelties uz Cēsīm. 

Caur standarta puņķiem, asarām, priekiem un bēdām ir sagaidīts muļķīgā dulluma pavasaris, kas nāk ar milzu rūdījumu un spēku, ko var iegūt sakot visam ierastajam - uz redzēšanos. Mazpilsētas dzīve joprojām spēj mani pārsteigt ik dienu, lai nebūtu jāsūdzas par garlaicību. Ne reizi vien esmu domājusi par vienvirziena biļeti atpakaļ uz Rīgu,  bet, pašai par izbrīnu, arvien no jauna kaut kas mani te notur un labi, ka tā- Cēsis nevar nemīlēt! 

Ziemas mierā

Ak, ziema! Nav jau tā, ka ilgā klusēšana blogā būtu zīme par garlaicību dzīvojot mazpilsētā. Tās dienas paskrien tik trakoti ātri, ka nākas atjēgties jau janvāra mēnesī. Nevienu gadu vēl nav sanācis tik ļoti izteiksmīgi pavadīt ziemu, izņemot bērnību. Viss patiesi ir sniegoti skaists, bez ierastās pelēkas masas uz ielām sniega vietā. Tad katrreiz kāpjot no dzīvokļa ceturtajā stāva, nākas paraudzīties pa kāpņu telpas logu un vieglā aizkustinājumā nopūsties- tālumā mežs, ar vieglu sniega blāzmu, kūpošiem skursteņiem kā tvaikoņiem un miers visapkārt. Šoziem pat nākas atcerēties kā tas ir, šļūkt pa kalniņu. Paņemt plēvi un laternu apgaismojumā pils parkā šļūkt un šļūkt, neskatoties uz nākamās dienas zilumiem. Prieks neaprakstāms! 

Doties ar draugiem "ārā". Iet staigāties, nosalt līdz matu galiņiem, pēc tam kasot lāstekas no matiem laukā. 

Cēsu panorāma, Cēsu Vīna bārs- vieta, kur pavērties visapkārt. 

Spoguļklintis, kur viss tik, tik "spoguļaini". Ticu, ka katrā gadalaikā šī pārsteigs no jauna. Tas Cīrulīšu dabas takās, kur blakus ierastā Žagarkalna kņada, bet te - pats savā vaļā. 

Māju miers

Pamodos svētdienas rītā, tā agrāk kā ierasts un atkal Cēsis mani pārsteidza. 

Rudens smaržas

                             Līdz ar kaķa mieru tiek sagaidīts rudens, kad dabas spēks laužas ārā caur visām vīlēm, neļaujot atslābt ne mirkli, - darbi, skolas, talkas un citas lietas, kas padara šo gadalaiku jo īpašāku.

Rudens- tas ir "tuntuļlaiks"- adītas šalles, cimdi, cepures, zeķes- viss , kas dod to mājīgo siltumu. 

Ungurmuiža, kas ikvienā reizē man piespēlē piedzīvojumus. Rīta izbrauciens ar velo uz 15km attālo muižu bija nieks vien, ņemot vērā to visu skaisto, ko nācās piedzīvot. Tas miglainais rīts un lapsu lēkāšana pa pļavu kārtējo reizi atgādināja cik gan tālu ir visu laiku būts no patiesām vērtībām- dabas. 

Kaut pavisam nedaudz, bet pieliku savu pirkstu gastronomisko performanču cikla "Rudens" tapšanā. Pēc visa redzētā gribas teikt, ka ģeniālas idejas nav viena cilvēka radošais lidojums, bet komandas darbs, kas spēj viens otru papildināt, iedvesmot, paturpinot vienam otru. Tās ģeniālas trakās idejas norodas no zila gaisa, bet gan no paša procesa- domājot, darot, izmēģinot un papildinot gan pašam sevi, gan citus. 

Ungurmuižas rudens pārvērtības. 

"Malas" pēcremonta gaismiņu spīdums, kad pašam ir patiess prieks par padarīto, neskatoties uz smilšpapīra noberztām rokām, un drēbju kaudzes, kas iemieso vien remonta putekļu kaudzi.

Bez kūkām nekādi- jāsvin, jāpriecājas un jādodas ciemos, neskatoties uz veicamo attālumu. Tāpat kā bērnībā, brauciens autobusā ir mirklis, kas piesēsties loga pusē, un atslēgties, lai nodotos savam mīļākajam ceļa posmam Cēsis- Līgatne. Pēc tam var sākt meklēt grāmatas, pierakstu blokus un citas noskaņojumam atbilstošas izklaides. 

Uhh, cik labi ir dzīvot zelta rudenī, nevis braukt to skatīties -  Cēsis. Vai tas ir gājiens uz darbu, vai uz veikalu, vienalga kur- tas smukums tepat  apkārt, rokas stiepiena attālumā, ir atrodams un izdzīvojams. Vislabāk tas izdarāms negaidītu ciemiņu kompānijā. 

Kā izrādās pirms gada biju Cēsīs. "Klik"šeit 

Tie vēlie Cēsu vakari Malā un visādi muļķīgie dzīves aizspriedumi

Cēsis var lepoties ar  tādu vietu kā Mākslas telpa Mala. 

Vieta, kur iedzert kafiju, palasīt grāmatu vai iegādāties sev vai citam dāvanu no dizaina preču veikalu. Nenoliedzami darbs kafejnīcā man kā izbijušai tipiskai biroja iedzīvotājai, karjeras plānotājai ir nopietns cilvēcisks pārbaudījums, kas ietver 

*vēlas darba stundas- Rīgas dzīves ballītes laikā biju viena no pirmajām "atkritējām" un sērīgu skatu lūkojos māju virzienā, ātri vien izdejojoties un pazaudējot enerģiju tālākam vakara turpinājumam. 

* strādāšanu virtuvē, ēdienu pasniegšanu- uj, turiet tālāk no virtuves, gan jau gatavošu tuvākā nākotnē- šis vienmēr kalpoja par labu aizbildinājumu pašai sev, kad mocīju sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka veltu pārāk maz laika dažādiem virtuves saimnieciskiem darbiem. Tagad tīri labi iepatīkas visas tās ēdienu "štelles". 

* es nemūžam nestrādāšu bārā. Nu redz, pēcvidusskolas laikā, kad katrs otrais draugs bija paspējis pastrādāt bārā, es tikai zemenes lasīju un bērnus pieskatīju, jo biju pārliecināta par šī darba nepiemērotību man par visiem 100%- atgūstu iekavēto. Ja godīgi, tad vienmēr likās, ka esmu stipri par neveiklu šim darbam- viss tiks izgāzts, trauki saplēsti utt. Protams, pirmās glāzes ir saplēstas, kaut kas ticis izliets, visu neatceros uz "sitiena", bet tas ir normas līmenī, kas tikai cilvēciski piedodami. Šai kategorijai pieskaitu arī kases aparātu. 

Bet, ja vien Jūs zinātu kādu enerģijas un atkarības devu iedot šie svešie cilvēki, kurus pēc tam ejot uz vietējo izstādi, satiekot sveicini. Kāds gandarījums ir pēc traki grūtas darba dienas aizejot mājās, redzēt savāktu un kārtīgu virtuvi. Un vai tā būtu dzēriena ieliešana vai kūkas pasniegšana, esmu kādu darījusi kaut kripatiņu laimīgāku, un tā ir labāka sajūta, kādu var saņemt darba dienas laikā.  Tas ir kā sava veida adrenalīns, kas ir nepieciešams, jo labāku dzīves un cilvēcības skolu par šo man grūti iedomāties. 

Ja godīgi, pašai liekas pilnīgi jocīgs viss, ko te rakstu. Pirms mēneša vēl par sevi gardi  pasmietos. Šķiet trīs nedēļas ir mainījušas mani kā cilvēku līdz nepazīšanai. Katram varu novēlēt kāpt pāri, izmēģināt, atkāpties no jau esošiem uzstādījumiem savā galvā ( tie ir visbīstamākie), jo aiz tā slēpjas patiesi vērtīga dzīves pieredze. Un nemūžam nedomājat par lietām kategorijās "nekad". Ticiet man, tieši šīs lietas agri vai vēlu piepildīsies. 

Kad telpa sapucēta var piesēst un pasmieties pats par sevi. 

Pienāk tie maģiskie 5dienu/ 6dienu vakari, kad diskobumba spīd spožāk kā citos vakaros. 

Dzīve mazpilsētā- Cēsis

Cēsis- reizēm dzīvē viss tā sakārtojas, ka nerodas pašam jautājums par notikumu pareizību, jo viss notiek vienā mirklī, ka nespēj nemaz uzdot liekus jautājumus. Laikam mans Cēsu stāsts sākās pirms diviem gadiem, nejauši laimējot grāmatu no Cēsu mākslas salona "Pie Augusta", iegādājoties pierakstu blociņu Brīvdabas muzeja gadatirgū.  Lai to iegūtu īpašumā, neatlika nekas cits kā doties uz Cēsīm pašai un iemīlēties pilsētā, lai pus pajokam draugiem stāstītu, ka dzīvošu reiz Cēsīs, ar domu, ka patiesi to vēlētos. Un redz kā sapņi piepildās, kad tiem pienāk īstais laiks. Četru dienu laikā nomainīju darbus un atradu jaunu dzīvesvietu- bez mazākās piepūles. Visādā ziņā, tik lielu atbalstu no apkārtējiem nebiju gaidījusi. Tas ir izskaidrojams tikai ar vienu, ka tam patiesi bija jānotiek.

Un tiem, kas man prasa, ko es daru Cēsīs, saku- visu. Jā, bez mazākās nožēlas pametu Rīgu. 

Protams, mazpilsētā ir mazāk iespēju, bet te lieliski parādās, cik kurš cilvēks vēlas pats darīt un sasniegt. Vienmēr būs vieglāk čīkstēt, ka mazpilsētā nav, ko darīt un sēdēt mājās pie TV.  Iespējas ir, atliek tikai pašam tās meklēt un īstenot, jo cilvēki ir daudz atsaucīgāki un darboties griboši kā mūsu lielajā Rīgā. Cilvēki vairāk dara, nevis domā, ka visu iedos rokās. 

Šeit viss liekas tik cilvēciski un vienkārši attiecībā pret Rīgas izdzīvošanas sajūtu. Te patiesi liekas, ka var ieelpot un dzīvot, nevis katru dienu mosties ar  sajūtu- šodien strādāšu. Pateicoties tam, ka šeit daba un pilsēta ir viens lielums, nav jāgaida brīvdienas, lai dotos uz mežu, izbrauktu garāku maršrutu ar velo utt. Pat skolas laiku ekskursiju maršruti šobrīd tiek daudz augstāk vērtēti kā toreiz. 

Mežs turpat rokas stiepiena attālumā. Daba un dzīvojamā vide nav divas nodalītas lietas, tas viss ir vienuviet.
Meži kā no pasaku grāmatām un pilni mazo, gardo pūpēžu- jaunatklājums man- pūpēži ir ēdami. 
Tikai nevajag ļaut tiem pāraugt, kad paliek pāri vien putekļu mākonis.  

Vakara noskaņās Mākslas telpā Mala, kurā var  satikt patiesi brīnišķīgus cilvēkus.

Ciemiņu laiks. Nekur tālu tās Cēsis nav, vien tepat Latvijas robežās, nevis kā dažiem liekas, ka pārvācos
 uz otru pasaules malu. Savējos īstos cilvēkus satiks, vienalga cik tālu dzīvos no galvaspilsētas.

Miers šeit ir viennozīmīgi. Liekas, ka būtu nopelnījusi garu atvaļinājumu. Lai vai cik nogurdinoša diena būtu bijusi, tas 15 minūšu gājiens līdz mājām atdod visus zaudētos spēkus un "iepotē" to trakoti labo miera sajūta, kurai būtu jābūt visu cauru dzīvi, atrodoties jebkurā vietā.

Velo izbrauciens pēc avota ūdens. Viena saruna ar vietējo cēsnieku un jaunas, labas lietas tiek atklātas. 

Kādā lietainā dienā devos uz veco Cēsu tirgus teritoriju pēc ziediem. Sēdēja trīs jaukas ziedu tantes,
tur nebija iespējams nopirkt tikai no vienas. Nopirku no katras pa pušķītim un abpusējs prieks garantēts. 

Rudens puķu darbi, ar ikdienišķo skatu uz Cēsu vecpilsētu- viss vienuviet. 

Ļoti liela daļa to cilvēku, kurus ikdienā sastopu, nav īsteni cēsnieki. To varētu nosaukt par veselu jauniešu komūnu, kas te ir atbraukuši no dažādām Latvijas pusēm, atzīstot Cēsis par savām. Tie ir jauni radoši cilvēki, kuri saprot, ka visa dzīve nebeidzas Rīgas robežās, un svarīgākais ir tas kā paši veidojam savu vidi. Prieks, ka šādi cilvēki ir arvien vairāk.