Brīvdienās, neskatoties uz galīgi nepiemēroto laiku, devos uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Nosalušās kājas un krusa jau sen aizmirsušās, bet labi iespaidi saglabājušies.
Ietuntulējos divās šallles, un centos saprast kuru vietu vēl nēesmu apskatījusi, jo orientēšanās spējas lielajā burzmā bija zudušas.
Un tad vēl cilvēki ar lietussargiem... atbalstu lietusmētelīšus, vai ko citu, lai nav otram acis jābaksta laukā.
Dullo Diļļu linu krekli un tašas. Drīz taps arī mans vasaras linu krekls, bet par to citā reizē.
Katram kāda īpaša detaļa, divu vienādu nav.
Trejdeviņi zāļu ziepes, kas arī bija nopērkamas pie Dillēm. Tieši Jāņu noskaņās, vissevišķi tās ar zāļu stiebriņiem. Smaržoja jau pa gabalu.
Itāliešos viennozīmīgi kūsā dzīvība jebkurā vecumā. Diemžēl, tāds riktīgs kadrs ar viņiem nesanacā, bet viņu gājiens un prieks, un enerģija , ko viņi izstaroja bija, kas neredzēts. Un visi itāļu gājiena dalībnieki bija cilvēki gados. Tas ir jāredz, to nevar aprakstīt.
Skābā sejas izteiksme izsaka visu: salst , gribas mājās, bet tomēr gribas visu apskatīt.
Labi, ka paliku, jo pēc tam vismaz sevi iepriecināju ar Annas Liepas lūpu balzāmu un vēl dažiem gardumiem.
