Mīlēt ziemu!

Ir, ir tā mūsu Latvija skaista, sevišķi laikā, kad katrs gadalaiks izpaužas visā savā krāšņumā, liekot aiz sajūsmas vien noelsties. Šoreiz ceļš veda uz Zvārtes iezi, kas, mašīnas brauciena attālumā, atrodas neticami tuvu Cēsīm. Kā jau allaž, par to, kas ir vistuvāk, tiek nepelnīti aizmirsts. 

Sasnigušie meži, ar filmu cienīgiem skatiem ,un priekšā viens liels bezpēdu sniega klājums, pa kuru ej pats pirmais. Vai arī priekšgājēja pēdas jau aizputeņotas, pateicoties vienam vēja pūtienam uz saputinātajām koku galotnēm, kad lejup noveļas puteņa cienīga sniega lavīna. 

Šī noteikti ir tā vieta, kur var doties ik gadalaiku un biežāk, jo katrreiz pavērsies cits mežs un cits skats. 

Atceries par siltiem zābakiem un bieziem, rakstainiem cimdiem, kārtīgu ausu sildītāju un šalli, kurā ietīties līdz degungalam. Tā, lai tiešām silti! 

LAI ZIEMĪGI,

 LAI SALS KĀRTĪGI SAKNIEBJ DEGUNĀ UN VAIGI SĀRTOJAS! 

Tepat kaimiņos. Sāremā.

Bija nedēļas nogale un bija brauciens tepat uz kaimiņiem- Sāremā sala ( Saaremaa). Vieta,  par kuru daudz un dikti dzirdēts runājam riņķī, bet pašai nebija būts. Tāpēc tāda "nebijušo"kompānija devās ceļā, lai divās dienās kaut mazliet redzētu no tā savrupā skaistuma, kas ir ietilpināts vienas salas robežās mūsu pašu Baltijas jūrā. 

It kā nekur tālu nebijām, Igaunija, tepat kaimiņos. Bet tomēr tur valda pavisam cita nokrāsa.

Varbūt  vienkārši pie vainas "ārzemju"sajūta. Tas, ka ārpus Latvijas robežām. Bet dažbrīd likās, ka koki turpat auga savādāk. Tāpēc ir vērts braukt visur- vai tie būtu Latvijas tālākie nostūri, kaimiņu pagasts vai kaimiņvalsts  tuvākie pieturpunkti.

 Kaut sēdi aiz robežas dažu metru attālumā! Vajag braukt un vajag skatīties. 

Pats labākais, ka pa ceļam gadās, ne vien apbrīnas vērti objekti, bet arī dažs labs, kas izraisa ironisku smaidu vai nesaprašanu. Tas ir atklāšanas prieks no kura jāpaņem visa iespējamā brauciena emociju gamma. 

Izbraucot caur jūras pilsētu Pērnavu ( Parnu), uz kuras ielām izkārtojušās mājas sakrāsotas visos iespējamos toņos, un uz šīm pašām ielām satiekami tik daudz latvieši, ka sajūties gandrīz kā mājās. 

Nu tad pirmo reizi ar prāmi. Kaut mazs un necils, pirmais brauciens paliek pirmais brauciens. 

Kuresāre (Kuressaare), tāda kā Sāremā galvenā pilsēta ar debešķīgām ieliņām, mājām, kafejnīcām un atmosfēru, kas lika pašai sev nosolīties, ka jāatgriežas un kaut visu dienu jāapbrīno vien mājas. Laikam jau tas ir māju fetišs, lai būtu ! 

Viena no neskaitāmajām mājām, kurai nevar paiet garām. Sanāks gandrīz kā reklāma no manis, hah. 

Kuressaare Episcopal Castle.  Pils ar plašumu un varenumu. 

Pats Sāremā gala gals ar bāku, no kuras it kā varot saredzēt pat mūsu pašu Kolkas ragu. Šoreiz  tālāk par krastu neko saredzēt nevarēja- viss vienā miglā. 

Braucam uz jūru! Māsu brauciens

Iesēsties mašīnā un braukt. Braucām trijatā- trīs māsas. Tām pašām, ar kurām neskaitāmas reizes cenšamies sarunāt kaut vienu kopēju braucienu, bet katrai dzīvojot savā pilsētā, ikdienā darbojoties galīgi atšķirīgās sfērās, tas nav tik vienkārši. 

Beidzot tas notika maršrutā Talsi- Kolka- Mazirbe. Un pa ceļam vēl visādas mazas un nedzirdētas vietas. Kā piemēram, Tiņgere. Gluži kā Klinģere. 

Skaidrs bija viens- galamērķis būs jūra. Jo tālāka, jo labāka.Tāda, kur aizbraukt un gribēt uzkavēties ilgāk par atvēlēto laiku. Tādu, kas saliek visu galvā pa plauktiņiem ar apmākušos, bet debešķīgu saulrietu. Un tādu, kur jūra nav modes lietas, bet dzīvesveids. 

Nevar piemirst par Talsiem. Katru gadu kādu reizi gadās pabūt šķietami nobružātajā, bet bezgala pievilcīgajā Kurzemes mazpilsētā. Cik gan tur ir dabiski, nepiespiesti bez konkrēta sabiedrībā esoša standarta. Tā pati koka arhitektūra, kas cilvēkus sajūsmina ikvienā vecpilsētā, kas nevis izpaužas vienādās saliktās mājiņās, bet katra par sevi, unikāla un atšķirīga, ar daudzām bodītēm, kas pārpārēm pilnas mazpilsētas šarma. 

Vērts ir satikties ar savējiem un braukt! Īstenībā maršruts maznozīmīgs- tāpat būs skaistā Latvija vai cita vieta, tāpat būs kašķi un prieka asaras un viss pārējais, kas pienākas kārtīgam māsu pasākumam. Galvenais- kopā būt!

Vispār to vien varētu darīt, kāceļot pa Latviju un stāstīt cik skaisti un garšīgi ir ārpus lielajām pilsētām. Nu tāda kā mazpilsētu dzīves pierakstītāja. 

Virziens mums bija noteikts- Kurzemes jūrmala, kas stipri vien atšķiras no tūristu iecienītās Jūrmalas. Mežonīgāka, sīkstāka un īstenāka pie mazajiem jūras ciematiem, parādot jūras īsto dabu.  Norādes divās valodās- latviešu un līvu.  

Kolkas rags ar to dīvaino sajūtu, nostājoties pašā "spicītē" un redzot konkrētu punktu no Latvijas kontūras kartē. Vieta, kur patiesi satiekas divas jūras, izjūtot tās spēku visos veidos. Galvu šeit var izvēdināt vistiešākajā nozīmē. 

Talsu Piensaimnieka konditoreja "Piena Sēta" ar tik gardām kūciņām, maizītēm un visu pārējo, ka nav iespējams izvēlēties pusdienu našķi. Un,paskat uz to bezgala jauko zilo māla piena kanniņu. 

Tals` Keramik`- Ciparnīca . Obligāts pieturas punkts atrodoties Talsos, tieši tur atrodami mani iecienītākie māla trauki komplektā ar sirsnīgu uzņemšanu un attieksmi. 

Talsu Radošā sēta

Ziemas mierā

Ak, ziema! Nav jau tā, ka ilgā klusēšana blogā būtu zīme par garlaicību dzīvojot mazpilsētā. Tās dienas paskrien tik trakoti ātri, ka nākas atjēgties jau janvāra mēnesī. Nevienu gadu vēl nav sanācis tik ļoti izteiksmīgi pavadīt ziemu, izņemot bērnību. Viss patiesi ir sniegoti skaists, bez ierastās pelēkas masas uz ielām sniega vietā. Tad katrreiz kāpjot no dzīvokļa ceturtajā stāva, nākas paraudzīties pa kāpņu telpas logu un vieglā aizkustinājumā nopūsties- tālumā mežs, ar vieglu sniega blāzmu, kūpošiem skursteņiem kā tvaikoņiem un miers visapkārt. Šoziem pat nākas atcerēties kā tas ir, šļūkt pa kalniņu. Paņemt plēvi un laternu apgaismojumā pils parkā šļūkt un šļūkt, neskatoties uz nākamās dienas zilumiem. Prieks neaprakstāms! 

Doties ar draugiem "ārā". Iet staigāties, nosalt līdz matu galiņiem, pēc tam kasot lāstekas no matiem laukā. 

Cēsu panorāma, Cēsu Vīna bārs- vieta, kur pavērties visapkārt. 

Spoguļklintis, kur viss tik, tik "spoguļaini". Ticu, ka katrā gadalaikā šī pārsteigs no jauna. Tas Cīrulīšu dabas takās, kur blakus ierastā Žagarkalna kņada, bet te - pats savā vaļā. 

Māju miers

Pamodos svētdienas rītā, tā agrāk kā ierasts un atkal Cēsis mani pārsteidza. 

Tie vēlie Cēsu vakari Malā un visādi muļķīgie dzīves aizspriedumi

Cēsis var lepoties ar  tādu vietu kā Mākslas telpa Mala. 

Vieta, kur iedzert kafiju, palasīt grāmatu vai iegādāties sev vai citam dāvanu no dizaina preču veikalu. Nenoliedzami darbs kafejnīcā man kā izbijušai tipiskai biroja iedzīvotājai, karjeras plānotājai ir nopietns cilvēcisks pārbaudījums, kas ietver 

*vēlas darba stundas- Rīgas dzīves ballītes laikā biju viena no pirmajām "atkritējām" un sērīgu skatu lūkojos māju virzienā, ātri vien izdejojoties un pazaudējot enerģiju tālākam vakara turpinājumam. 

* strādāšanu virtuvē, ēdienu pasniegšanu- uj, turiet tālāk no virtuves, gan jau gatavošu tuvākā nākotnē- šis vienmēr kalpoja par labu aizbildinājumu pašai sev, kad mocīju sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka veltu pārāk maz laika dažādiem virtuves saimnieciskiem darbiem. Tagad tīri labi iepatīkas visas tās ēdienu "štelles". 

* es nemūžam nestrādāšu bārā. Nu redz, pēcvidusskolas laikā, kad katrs otrais draugs bija paspējis pastrādāt bārā, es tikai zemenes lasīju un bērnus pieskatīju, jo biju pārliecināta par šī darba nepiemērotību man par visiem 100%- atgūstu iekavēto. Ja godīgi, tad vienmēr likās, ka esmu stipri par neveiklu šim darbam- viss tiks izgāzts, trauki saplēsti utt. Protams, pirmās glāzes ir saplēstas, kaut kas ticis izliets, visu neatceros uz "sitiena", bet tas ir normas līmenī, kas tikai cilvēciski piedodami. Šai kategorijai pieskaitu arī kases aparātu. 

Bet, ja vien Jūs zinātu kādu enerģijas un atkarības devu iedot šie svešie cilvēki, kurus pēc tam ejot uz vietējo izstādi, satiekot sveicini. Kāds gandarījums ir pēc traki grūtas darba dienas aizejot mājās, redzēt savāktu un kārtīgu virtuvi. Un vai tā būtu dzēriena ieliešana vai kūkas pasniegšana, esmu kādu darījusi kaut kripatiņu laimīgāku, un tā ir labāka sajūta, kādu var saņemt darba dienas laikā.  Tas ir kā sava veida adrenalīns, kas ir nepieciešams, jo labāku dzīves un cilvēcības skolu par šo man grūti iedomāties. 

Ja godīgi, pašai liekas pilnīgi jocīgs viss, ko te rakstu. Pirms mēneša vēl par sevi gardi  pasmietos. Šķiet trīs nedēļas ir mainījušas mani kā cilvēku līdz nepazīšanai. Katram varu novēlēt kāpt pāri, izmēģināt, atkāpties no jau esošiem uzstādījumiem savā galvā ( tie ir visbīstamākie), jo aiz tā slēpjas patiesi vērtīga dzīves pieredze. Un nemūžam nedomājat par lietām kategorijās "nekad". Ticiet man, tieši šīs lietas agri vai vēlu piepildīsies. 

Kad telpa sapucēta var piesēst un pasmieties pats par sevi. 

Pienāk tie maģiskie 5dienu/ 6dienu vakari, kad diskobumba spīd spožāk kā citos vakaros. 

Dzīve mazpilsētā- Cēsis

Cēsis- reizēm dzīvē viss tā sakārtojas, ka nerodas pašam jautājums par notikumu pareizību, jo viss notiek vienā mirklī, ka nespēj nemaz uzdot liekus jautājumus. Laikam mans Cēsu stāsts sākās pirms diviem gadiem, nejauši laimējot grāmatu no Cēsu mākslas salona "Pie Augusta", iegādājoties pierakstu blociņu Brīvdabas muzeja gadatirgū.  Lai to iegūtu īpašumā, neatlika nekas cits kā doties uz Cēsīm pašai un iemīlēties pilsētā, lai pus pajokam draugiem stāstītu, ka dzīvošu reiz Cēsīs, ar domu, ka patiesi to vēlētos. Un redz kā sapņi piepildās, kad tiem pienāk īstais laiks. Četru dienu laikā nomainīju darbus un atradu jaunu dzīvesvietu- bez mazākās piepūles. Visādā ziņā, tik lielu atbalstu no apkārtējiem nebiju gaidījusi. Tas ir izskaidrojams tikai ar vienu, ka tam patiesi bija jānotiek.

Un tiem, kas man prasa, ko es daru Cēsīs, saku- visu. Jā, bez mazākās nožēlas pametu Rīgu. 

Protams, mazpilsētā ir mazāk iespēju, bet te lieliski parādās, cik kurš cilvēks vēlas pats darīt un sasniegt. Vienmēr būs vieglāk čīkstēt, ka mazpilsētā nav, ko darīt un sēdēt mājās pie TV.  Iespējas ir, atliek tikai pašam tās meklēt un īstenot, jo cilvēki ir daudz atsaucīgāki un darboties griboši kā mūsu lielajā Rīgā. Cilvēki vairāk dara, nevis domā, ka visu iedos rokās. 

Šeit viss liekas tik cilvēciski un vienkārši attiecībā pret Rīgas izdzīvošanas sajūtu. Te patiesi liekas, ka var ieelpot un dzīvot, nevis katru dienu mosties ar  sajūtu- šodien strādāšu. Pateicoties tam, ka šeit daba un pilsēta ir viens lielums, nav jāgaida brīvdienas, lai dotos uz mežu, izbrauktu garāku maršrutu ar velo utt. Pat skolas laiku ekskursiju maršruti šobrīd tiek daudz augstāk vērtēti kā toreiz. 

Mežs turpat rokas stiepiena attālumā. Daba un dzīvojamā vide nav divas nodalītas lietas, tas viss ir vienuviet.
Meži kā no pasaku grāmatām un pilni mazo, gardo pūpēžu- jaunatklājums man- pūpēži ir ēdami. 
Tikai nevajag ļaut tiem pāraugt, kad paliek pāri vien putekļu mākonis.  

Vakara noskaņās Mākslas telpā Mala, kurā var  satikt patiesi brīnišķīgus cilvēkus.

Ciemiņu laiks. Nekur tālu tās Cēsis nav, vien tepat Latvijas robežās, nevis kā dažiem liekas, ka pārvācos
 uz otru pasaules malu. Savējos īstos cilvēkus satiks, vienalga cik tālu dzīvos no galvaspilsētas.

Miers šeit ir viennozīmīgi. Liekas, ka būtu nopelnījusi garu atvaļinājumu. Lai vai cik nogurdinoša diena būtu bijusi, tas 15 minūšu gājiens līdz mājām atdod visus zaudētos spēkus un "iepotē" to trakoti labo miera sajūta, kurai būtu jābūt visu cauru dzīvi, atrodoties jebkurā vietā.

Velo izbrauciens pēc avota ūdens. Viena saruna ar vietējo cēsnieku un jaunas, labas lietas tiek atklātas. 

Kādā lietainā dienā devos uz veco Cēsu tirgus teritoriju pēc ziediem. Sēdēja trīs jaukas ziedu tantes,
tur nebija iespējams nopirkt tikai no vienas. Nopirku no katras pa pušķītim un abpusējs prieks garantēts. 

Rudens puķu darbi, ar ikdienišķo skatu uz Cēsu vecpilsētu- viss vienuviet. 

Ļoti liela daļa to cilvēku, kurus ikdienā sastopu, nav īsteni cēsnieki. To varētu nosaukt par veselu jauniešu komūnu, kas te ir atbraukuši no dažādām Latvijas pusēm, atzīstot Cēsis par savām. Tie ir jauni radoši cilvēki, kuri saprot, ka visa dzīve nebeidzas Rīgas robežās, un svarīgākais ir tas kā paši veidojam savu vidi. Prieks, ka šādi cilvēki ir arvien vairāk. 

Vasarai aizejot * Bye, bye summertime

Septembra sākumā var atskatīties uz aizgājušo vasaru, kas aizgājusi pilnu vēderu zemeņu, neparastiem braucieniem ar Prāta Vētras "7 soļi svaiga gaisa" fona mūziku mašīnā, priekiem- bēdām, un patiesi lielām pārmaiņām vasaras beigās, kas ir kā jauns patiesi aizraujošs sākums manam mīļajam rudenim. Kad jāsāk atcerēties visi vasaras notikumi, patiesi gribas visu pierakstīt, lai pēc iespējas ilgāk to varētu noglabāt atmiņā. 

***

It`s time to look back to gone summer, which was filled  with so much adventures, new feelings , that it`s impossible to write it down here. There was real vacatio in countryside, crazy partys with friends, night rides and at the end of summer some important changes, which is like new start to my dear autumn- yes , I love this season very much. 

Atvaļinājuma brokastu rīti * Vacation breakfast 

Magonēs  * In meadow

Hipnotizējošais magoņu lauks, to skaistumu nevar pat nobildēt- jāredz dzīvē * Hypnotic poppy field

Patiesi izdevās vasarā veltīt kaut nedaudz vairāk laika krāsām kā ierasts * Countryside creative processes

Brīnišķīgs saulriets Engurē ar spontānu peldsezonas atklāšanu * Miraculous sunset in Engure

TE, kā es pavadīju pagājušā gada rudeni.

HERE, some memories from last September. 

Saulkrastu saulessargi * Parasols of Saulkrasti

Saule ar cilvēkiem dara brīnumu lietas. Cik pirmajā brīdī tā iedod nebeidzamu enerģiju, tik nākamajā izsūc katru enerģijas kripatiņu, neļaujot piecelties no rūpīgi izklātās sedziņas. Bet tam laikam vasaras domātas- apgulties un nedomāt, skatoties kā vējš pluina zilisvītraino saulessargu audumu.

Un tad pienāk vakars, kad maigi sūrstošas lūpas un iesauļoti peldkostīmi liek manīt pavadīto laiku saules uzmanības centrā. 

Alūksnes puses kripatiņa brīvības un lauku smaržas * A little bit of countryside freedom near the Aluksne

Katras vasaras obligāta sastāvdaļa ir brauciens uz Zeltiņiem, pie draudzenes, kura nu jau kādu laiku atgriezusies savās lauku mājās Alūksnes pusē- Zeltiņos. Šis nav stāsts tikai par sen neredzētu draudzeni, kuru satiekot tikai reizi gadā, liekas, ka būtu satikta pirms mēneša. Šeit ir runa par manis pašas nepārvaramo vēlmi izlausties, aizlaisties prom no pilsētas jezgas, neskaitāmiem cilvēkiem, ko satiec ikdienā, un kaut dažas dienas būt tā brīvi pašam un sajust to mežonīgi labo plašumu sev apkārt, kas tik ļoti pietrūkst Rīgas dzīvē, dažbrīd aizmirstot, ka dzīve notiek arī ārpus tās robežā- tikai pavisam savādākā veidā.

***

It`s like tradition every summer visit my friend which is living in countryside called Zeltiņi, near Aluksne. The story is not only about friendship, but about relaxing outside of Riga and feeling the power of nature as well. Here daily life happens in totally different way than in city, but that is the point of going out of it. To get a little bit of freedom

Savācot burciņā dabas spēku * Power of nature in one glass jar 

Košums dabā visapkārt * Beauty of Latvian nature

Atjaunotais Aleksandra paviljons

Vieta Alūksnē priekš pēcpusdienas kafija * Place in Aluksne for dinner time coffee

Tā man gāja pirms diviem gadiem