Tie vēlie Cēsu vakari Malā un visādi muļķīgie dzīves aizspriedumi

Cēsis var lepoties ar  tādu vietu kā Mākslas telpa Mala. 

Vieta, kur iedzert kafiju, palasīt grāmatu vai iegādāties sev vai citam dāvanu no dizaina preču veikalu. Nenoliedzami darbs kafejnīcā man kā izbijušai tipiskai biroja iedzīvotājai, karjeras plānotājai ir nopietns cilvēcisks pārbaudījums, kas ietver 

*vēlas darba stundas- Rīgas dzīves ballītes laikā biju viena no pirmajām "atkritējām" un sērīgu skatu lūkojos māju virzienā, ātri vien izdejojoties un pazaudējot enerģiju tālākam vakara turpinājumam. 

* strādāšanu virtuvē, ēdienu pasniegšanu- uj, turiet tālāk no virtuves, gan jau gatavošu tuvākā nākotnē- šis vienmēr kalpoja par labu aizbildinājumu pašai sev, kad mocīju sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka veltu pārāk maz laika dažādiem virtuves saimnieciskiem darbiem. Tagad tīri labi iepatīkas visas tās ēdienu "štelles". 

* es nemūžam nestrādāšu bārā. Nu redz, pēcvidusskolas laikā, kad katrs otrais draugs bija paspējis pastrādāt bārā, es tikai zemenes lasīju un bērnus pieskatīju, jo biju pārliecināta par šī darba nepiemērotību man par visiem 100%- atgūstu iekavēto. Ja godīgi, tad vienmēr likās, ka esmu stipri par neveiklu šim darbam- viss tiks izgāzts, trauki saplēsti utt. Protams, pirmās glāzes ir saplēstas, kaut kas ticis izliets, visu neatceros uz "sitiena", bet tas ir normas līmenī, kas tikai cilvēciski piedodami. Šai kategorijai pieskaitu arī kases aparātu. 

Bet, ja vien Jūs zinātu kādu enerģijas un atkarības devu iedot šie svešie cilvēki, kurus pēc tam ejot uz vietējo izstādi, satiekot sveicini. Kāds gandarījums ir pēc traki grūtas darba dienas aizejot mājās, redzēt savāktu un kārtīgu virtuvi. Un vai tā būtu dzēriena ieliešana vai kūkas pasniegšana, esmu kādu darījusi kaut kripatiņu laimīgāku, un tā ir labāka sajūta, kādu var saņemt darba dienas laikā.  Tas ir kā sava veida adrenalīns, kas ir nepieciešams, jo labāku dzīves un cilvēcības skolu par šo man grūti iedomāties. 

Ja godīgi, pašai liekas pilnīgi jocīgs viss, ko te rakstu. Pirms mēneša vēl par sevi gardi  pasmietos. Šķiet trīs nedēļas ir mainījušas mani kā cilvēku līdz nepazīšanai. Katram varu novēlēt kāpt pāri, izmēģināt, atkāpties no jau esošiem uzstādījumiem savā galvā ( tie ir visbīstamākie), jo aiz tā slēpjas patiesi vērtīga dzīves pieredze. Un nemūžam nedomājat par lietām kategorijās "nekad". Ticiet man, tieši šīs lietas agri vai vēlu piepildīsies. 

Kad telpa sapucēta var piesēst un pasmieties pats par sevi. 

Pienāk tie maģiskie 5dienu/ 6dienu vakari, kad diskobumba spīd spožāk kā citos vakaros.