Siltināšana!

Kad aukstā ziema klāt, velkam ārā no skapjiem raibās zeķes, un sildām kājas.

Galvenais, lai kājas siltumā!!! Vilnas zeķes man asociējas ar mājām, kad uzvelk savas mīļākās, ērtākās mājas drēbes, un vilnas zeķītes, un vēl ingvera tējas krūze rokās. Salam mani nenobiedēt !

Pirmais pavasara aksesuārs rokā

Atkal palielīšos ar savu jauno tašiņu. Kā ieraudzīju šo audumu, es zināju, ka tas būs mans, un, ka māsai būs jāķeras pie darba. Vēl gan taša paliks uz pakaramā, jo tā man ļoti asociējas ar pavasari, un gribas atklāt tās sezonu kādā skaistā dienā, kad gaiss jau būs sācis smaržot pēc pavasara.  Tāpēc  jāgaida attiecīgais gadalaiks. Pagaidām jāizmanto ziemas aprīkojums,kas ir no laika apstākļiem atbilstošiem materiāliem, un jāpriecājas ar acīm. 

Un neko labāku par IKEA lakatu ( klaklasaišu, un man tašu) turētāju neesmu atradusi. Beidzot varu savas bagātības sakarināt, nevis samest kaut kur. Pārredzami un praktiski.

Lasot grāmatas pa skaisto!

Lasot grāmatas svarīga ir ne tikai tās izlasīšana, bet arī kā to izdara! Bija laiks, kad grāmatzīmes likās vecmodīguma iemiesojums, un, ka grāmatu var aizvērt ielokot grāmatas  lapai stūrīti. Tagad vairs tādas pārestības savām grāmatām nenodaru. Tāpēc šoreiz stāsts par grāmatzīmēm. 

Šī ir mana īpašākā grāmatzīme. Mazā māsas meita pati uzfilcēja un  uzdāvināja man vārda dienā. 

Mammas veikums, kad viņa vēl  nodarbojās ar aušanas lietām. Maza būdama nevarēju saprast kā ko tādu var dabūt gatavu, jo tas sastāv no daudz smalkiem diegiem, un vēl raksta izveidošana. 

Grāmatzīmes vietā noder arī dažādas kartītes, kurām citu pielietojumu grūti atrast. Šī melnbaltā ir no Latgalītes tirgus. Pēc vidusskolas kopā ar klasesbiedreni braucu uz atvērtajām durvju dienām Kultūras akadēmijā. Atpakaļ gājām ar kājām, un tieši pa ceļam sanāca Latgalīte, kurā klasesbiedrene kā reiz gribēja  iegriezties. Nezinu kāpēc, bet nopirku šo kartīti, un tā man tagad kā piemiņa no šīs vietas. 

Sarkans šķidrums, kas it kā izlijis uz mīļākās grāmatas. Pieļauju, ka varētu paiet laiks līdz pie tādas grāmatzīmes pierod. Pieejama www.designboom.com. Japāņu dizainera veikums sarkanā, baltā un melnā krāsā. 

Trīs tematiskās kategorijas- arhitektūra, meži un savvaļa. Tā var vienā grāmatā atzīmēt vairākas svarīgas nodaļas. 

www.designboom.com

Sagaidot ziemu- liriskā noskaņā

 Ziema ierodas kā dāma uz pirmizrādi: baltā, vizuļojošā tērpā līdz brokāta kurpju purngaliem, galvā - zelta diadēma, spoža kā pusnakts pilnmēness. Viņa ir neaprēķināma, pārsteidz gan kalendāru, gan zintniekus. Kādugad parādās priekšlaikus, bet citreiz aizkavējas un savu vietu ieņem, kad pirmais cēliens jau tuvojas beigām. Ne jau klusām uz pazemīgi ieslīd, lai kādu netraucētu, nē, nāk pašapzinīgi, nebaidoties no pāmetumiem. Jo viņai netrūkst arī pielūdzēju un gaidītāju. 

Fragments no M.Svīres stāsta

TORNĪ

Laikam man kā jelgavniecei būtu kauns neapskatīt atjaunoto Trīsvienības baznīcas torni. Tāpēc pa brīvdienām devos to kārtīgi izpētīt. Cik vien atceros savu bērnību, tornis stāvēja nopostīts un skumīgs kā gaidīdams savu "īsto"mirkli, kad beidzot kāds par to atcerēsies. Blakus esošo baznīcu gan nebija iespējams atjaunot, bet tornis gan ir ieguvis jaunu  spozmi. 

Caur torņa stikliem labi pārredzami celtniecības darbi Driksas krastā. Šajā laikā viss gan izskatījās diezgan pelēki un drūmi. 

Torņa pulkstens no iekšpuses jeb pulksteņa  aizmugure.

Vienā no izstāžu zālēm bija apskatāma Zemgales tautastērpa izstāde. Turpat virtuāli datorā

bija iespējams iegūt papildus informāciju par rakstu zīmēm.

Un te atbildējusi uz jautājumiem interaktīvā spēlē esmu sāņēmusi Jelgavas Ģērboņa Glābēja goda nosaukuma diplomu.

 Latvijas puzle, ja nemaldos viens gabals - viens rajons. 

Beidzot, kas interesants arī manā pusē. Noteikti uz torni jāaiziet arī pavasarī, kad jau pavērsies pavisam cita- košāka- pilsētas panorāma.

atkarība- ŽURNĀLI

Atkal esmu sapratusi, ka dzīvoju lielā žurnālu kaudzē. To laikam sauc par atkarību. Un lai cik žēl nebūtu  jāmet laukā, un Jaunajā gadā jākrāj jauna kaudze. Negribas nemaz rēķināt cik daudz naudas esmu iztērējusi. Bet vismaz esmu nonākusi pie dažiem secinājumiem žurnālu pirkšanā:

- svarīgākais iemesls, man šķiet, kāpēc tos tik daudz es pērku ir iedvesma, to man izdodas saņemt no smukajiem glancētajiem žurnāliem.

-sajūta turot rokās jaunu, smaržīgu žurnālu ir pasakaina. Tāpēc arī pati pērku nevis paņemu no citiem ( tos kurus tiešām pašai gribas turēt rokās)

-pa laimi pamazām atsijājas pērkamo žurnālu klāsts- "Santa"diemžēl man šķiet ir sevi izsmēlusi, par ko pārliecinos jau kopš rudens, "Cosmopolitan" tiešām paņemu tikai no citiem. Ja nu vienreiz nopirku vasarā braucot uz jūru, ko pašķirstīt ( vairāk neko ar šo žurnālu nemaz nespēju izdarīt). Prieks, ka "Deko"iznāk reizi divos mēnešos - nauda ietaupās, bet savādāk, tiešām vērts pirkt. "Lilit"pērku tad, kad zinu, ka gribas daudz un dikti lasīt, un iedziļināties.

- pastāv tomēr arī tādi žurnāli ko nepērku, ja abonē māsa vai kā tā

- esmu sākusi pirkt  žurnālus pat  par ēst gatavošanu- vecums nenāk viens

- un pat bildē nevaru ielikt visus savus žurnālu veidus. Šī gada apņemšanās trīsreiz apdomāt pirms ņemu rokās jaunāko žurnālu veikalā

Kaudze jau bija tik liela, ka nebiju citu variantu kā vēlreiz visu pāršķirstīt un "uz redzēšanos". Dažus žurnālus tomēr pataupīšu