Tepat kaimiņos. Sāremā.

Bija nedēļas nogale un bija brauciens tepat uz kaimiņiem- Sāremā sala ( Saaremaa). Vieta,  par kuru daudz un dikti dzirdēts runājam riņķī, bet pašai nebija būts. Tāpēc tāda "nebijušo"kompānija devās ceļā, lai divās dienās kaut mazliet redzētu no tā savrupā skaistuma, kas ir ietilpināts vienas salas robežās mūsu pašu Baltijas jūrā. 

It kā nekur tālu nebijām, Igaunija, tepat kaimiņos. Bet tomēr tur valda pavisam cita nokrāsa.

Varbūt  vienkārši pie vainas "ārzemju"sajūta. Tas, ka ārpus Latvijas robežām. Bet dažbrīd likās, ka koki turpat auga savādāk. Tāpēc ir vērts braukt visur- vai tie būtu Latvijas tālākie nostūri, kaimiņu pagasts vai kaimiņvalsts  tuvākie pieturpunkti.

 Kaut sēdi aiz robežas dažu metru attālumā! Vajag braukt un vajag skatīties. 

Pats labākais, ka pa ceļam gadās, ne vien apbrīnas vērti objekti, bet arī dažs labs, kas izraisa ironisku smaidu vai nesaprašanu. Tas ir atklāšanas prieks no kura jāpaņem visa iespējamā brauciena emociju gamma. 

Izbraucot caur jūras pilsētu Pērnavu ( Parnu), uz kuras ielām izkārtojušās mājas sakrāsotas visos iespējamos toņos, un uz šīm pašām ielām satiekami tik daudz latvieši, ka sajūties gandrīz kā mājās. 

Nu tad pirmo reizi ar prāmi. Kaut mazs un necils, pirmais brauciens paliek pirmais brauciens. 

Kuresāre (Kuressaare), tāda kā Sāremā galvenā pilsēta ar debešķīgām ieliņām, mājām, kafejnīcām un atmosfēru, kas lika pašai sev nosolīties, ka jāatgriežas un kaut visu dienu jāapbrīno vien mājas. Laikam jau tas ir māju fetišs, lai būtu ! 

Viena no neskaitāmajām mājām, kurai nevar paiet garām. Sanāks gandrīz kā reklāma no manis, hah. 

Kuressaare Episcopal Castle.  Pils ar plašumu un varenumu. 

Pats Sāremā gala gals ar bāku, no kuras it kā varot saredzēt pat mūsu pašu Kolkas ragu. Šoreiz  tālāk par krastu neko saredzēt nevarēja- viss vienā miglā.