Ik pa laikam nepieciešams izmēģināt ko jaunu, lai spētu izrauties no ikdienas skrējiena.
Tiešām nevarēju iedomāties, ka man patiks joga. Drīzāk smīkņāju par tiem, kas uz to dodas. Laikam pie vainas maldīgais priekšstats, ka jogā tikai sēž lotosa pozā, pārlaimīgu seju meditē mierpilnas mūzikas pavadījumā. Bet tā nav.
Viss sākās ar to, ka kolēģe dodas uz jogu un pierunāja izmēģināt. Pēdējā laikā joga ir gandrīz kā modes lieta, tāpēc gribēju zināt, kas "lācītim" vēderā, un kāpēc visi uz to skrien.
Teikšu kā ir, no sākuma bija sajūta, ka esmu nokļuvusi kādā sektantu pasākumā. Gaisma nodziest un sāk runāt nodarbības vadītājs. Vajadzēja mazliet piešauties, lai saprastu. Kā nekā tika lietoti visādi jocīgie pozu nosaukumi, kas man neko neizteica, un atgādināja vien jocīgus burtu virknējumus.
Ja no sākuma likās, ka viegla pastaipīšanās vien būs, vēlāk sapratu, ka viss nebūt nav tik vienkārši kā izskatās. Nekad mūža man tā nebija trīcējušas rokas, kājas un presīte. Likās, ka pienāk kāds klāt un rausta mani. Katrā ziņā pirmajā reizē līdz domām par pareizu elpošanu bija ļoti tālu. Kāda vēl elpošana, ja jādomā kā nenovelties, turot svaru uz vienas rokas . Mazliet tizli gan sajutos, kad nevarēju uztaisīt vārnas pozas, un kas nu tur vēl. Bet viss nāks ar laiku. Nevarēju iedomāties, ka kādreiz skaļi piekritīšu jogas nodarbībā izskanējušam - galvenais ir ieklausīties savā ķermenī. Lai vai cik truli neskanētu, jo apkārt cilvēki un žurnāli par to vien runā- esmu gatava tam piekrist.
Jogas fanu klubā neesmu pierakstījusies, dzīves uztveri radikāli neesmu mainījusi. Bet noteikti, ka došos atkal,nevis lai visiem teiktu, cik esmu " kruta" , ka dodos uz jogu, bet lai kārtējo reizi saprastu cik man zinām par sava ķermeņa fiziskskajām iespējām un izaicinātu pati sevi.
Nākamreiz varbūt pat spēšu atcerēties, ka nepieciešams tomēr elpot, un mēģināšu "iemest aci", ko pēc teorētiskiem skaidrojumiem īsti nozīmē joga un tās būtība.
