Ak, ziema! Nav jau tā, ka ilgā klusēšana blogā būtu zīme par garlaicību dzīvojot mazpilsētā. Tās dienas paskrien tik trakoti ātri, ka nākas atjēgties jau janvāra mēnesī. Nevienu gadu vēl nav sanācis tik ļoti izteiksmīgi pavadīt ziemu, izņemot bērnību. Viss patiesi ir sniegoti skaists, bez ierastās pelēkas masas uz ielām sniega vietā. Tad katrreiz kāpjot no dzīvokļa ceturtajā stāva, nākas paraudzīties pa kāpņu telpas logu un vieglā aizkustinājumā nopūsties- tālumā mežs, ar vieglu sniega blāzmu, kūpošiem skursteņiem kā tvaikoņiem un miers visapkārt. Šoziem pat nākas atcerēties kā tas ir, šļūkt pa kalniņu. Paņemt plēvi un laternu apgaismojumā pils parkā šļūkt un šļūkt, neskatoties uz nākamās dienas zilumiem. Prieks neaprakstāms!
 |
| Doties ar draugiem "ārā". Iet staigāties, nosalt līdz matu galiņiem, pēc tam kasot lāstekas no matiem laukā. |
 |
| Cēsu panorāma, Cēsu Vīna bārs- vieta, kur pavērties visapkārt. |
 |
| Spoguļklintis, kur viss tik, tik "spoguļaini". Ticu, ka katrā gadalaikā šī pārsteigs no jauna. Tas Cīrulīšu dabas takās, kur blakus ierastā Žagarkalna kņada, bet te - pats savā vaļā. |
 |
| Māju miers |
 |
| Pamodos svētdienas rītā, tā agrāk kā ierasts un atkal Cēsis mani pārsteidza. |
