Ir tā, ka gribas uzrakstīt, gribas dalīties iespaidos. Gribas visiem, kuriem liekas, ka esmu pazudusi visumā, šeit pateikt, ka viss ir brīnišķīgi. Tas viss galvā ir! Bet, kad jāraksta, liekas, ka tāpat neatradīs trāpīgākos vārdus, lai pašai par izbrīnu teiktu, ka pus gads jau kā pagājis, kad pieņēmu neprātīgo lēmumu- pārcelties uz Cēsīm.
Caur standarta puņķiem, asarām, priekiem un bēdām ir sagaidīts muļķīgā dulluma pavasaris, kas nāk ar milzu rūdījumu un spēku, ko var iegūt sakot visam ierastajam - uz redzēšanos. Mazpilsētas dzīve joprojām spēj mani pārsteigt ik dienu, lai nebūtu jāsūdzas par garlaicību. Ne reizi vien esmu domājusi par vienvirziena biļeti atpakaļ uz Rīgu, bet, pašai par izbrīnu, arvien no jauna kaut kas mani te notur un labi, ka tā- Cēsis nevar nemīlēt!
