Brīdi pirms

Tas bija brīdi pirms negaisa, vienpadsmitos vakarā, kad gaiss sasmacis tā, ka trūkst elpas, un kad trīs meitenes sēdēja meža vidū tajā pavisam jocīgajā vakara gaismā. 

Puķaini svārki, čiekuru mandalas, jasmīni un visam tam pāri vasaras tveice, kas līdzinās grāmatās aprakstītām, kad gribas vien tā viegli nopūsties.

Stāsts ir par tradīcijām. Tradīcijām, kuras nevar lauzt, jo kāda no mums katru savu dzimšanas dienu sagaida Cīrulīšu dabas takās, turpat pie visiem zināmā Žagarkalna. 

Tā nu sasēdušas, runādamas par visu ko un tajā pašā laikā neparko ( tās ir labākās sarunas), un, protams, apspriežot aktuālo laika apstākļu tēmu, jo no tā nekur nevar izvairīties, vasaras smacējošā tveice pārvērtās zibens  izgaismotās debesīs un lietus beidzot noskaloja saules sakarsētos ķermeņus. 

Kas sekoja pēc tam? Pēc tam bija svētdienas pusnakts izlīšana līdz pēdējai vīlītei ar neredzamu Gaujas apveidu takas kreisajā pusē, uz galvas atstājot "sadalīto matu" frizūras, "pandu acis", slēpšanos no krusas autobusa pieturā un citi mēģinājumi nokļūt pēc iespējas fiksāk mājās, jo tomēr vienlaikus maģiskie laika apstākļi, spēj iedvest bijību vienā mirklī. 

Lai vai kā, pat negaiss ir jāizbauda un jāuzsūc, jo tas iedod tādu labu sajūtu, kas liek sajusties dzīvam. 

Un tad mājās puķainie svārki, raibie lakati un pašam sevi bija jāizkarina uz veļas striķa līdz nākamajai reizei. 

Mazdārziņš Cēsu dzīvoklī bez balkona

Grozies kā gribi, bet pavasaris nāk ar nepārvaramu vēlmi pēc  stādīšanas, pārstādīšanas un citiem apzaļumošanas darbiem. Un tam visam komplektā nāk arī vienkārši liderīgas  un bezmērķīgas pastaigas pa  Cēsu tirgu, kur sestdienu, svētdienu rītos ir vesela ziedu tirgotāju  parāde. 

Pat dzīvoklis bez balkona vai lodžijas neattur no tā vieglā pavasarīgā sapņa par saviem krāsainiem augu podiņiem, kas, smuki sakārtoti uz palodzes.

Tāpēc, lai aug lieli un diži baziliki, smaržīgas piparmētras un ziedošas puķes. Kamēr vēl nav tas izsapņotais balkons, lai viss zeļ un plaukst tepat, salikti kastēs, saulainās dienās atverot logu plašāk, lai saules gaisma pietiek gan man, gan jaunajiem virtuves palodzes iemītniekiem.

Jo, kas gan ir labāks par piparmētru tēju, tepat no savas palodzes.

Cēsu dārzniecība.  Ar daudzām siltumnīcām, kur nevar saprast uz kuru pusi skatīties un kur acis likt. Piparmētru pods bija viena rīta gājiena attālumā, kad svarīgāk likās nevis paspēt uz darbu, bet gan ātrāk tikt pie šī smaržojošā poda. Un šī ir liela atbildība, jo katru dienu tiek pieprasīts savs uzmanības mirklis- ūdens un vēlreiz ūdens.