Latest Post

ceturtdiena, 2015. gada 1. oktobris

Dzīve mazpilsētā- Cēsis



Cēsis- reizēm dzīvē viss tā sakārtojas, ka nerodas pašam jautājums par notikumu pareizību, jo viss notiek vienā mirklī, ka nespēj nemaz uzdot liekus jautājumus. Laikam mans Cēsu stāsts sākās pirms diviem gadiem, nejauši laimējot grāmatu no Cēsu mākslas salona "Pie Augusta", iegādājoties pierakstu blociņu Brīvdabas muzeja gadatirgū.  Lai to iegūtu īpašumā, neatlika nekas cits kā doties uz Cēsīm pašai un iemīlēties pilsētā, lai pus pajokam draugiem stāstītu, ka dzīvošu reiz Cēsīs, ar domu, ka patiesi to vēlētos. Un redz kā sapņi piepildās, kad tiem pienāk īstais laiks. Četru dienu laikā nomainīju darbus un atradu jaunu dzīvesvietu- bez mazākās piepūles. Visādā ziņā, tik lielu atbalstu no apkārtējiem nebiju gaidījusi. Tas ir izskaidrojams tikai ar vienu, ka tam patiesi bija jānotiek.

Un tiem, kas man prasa, ko es daru Cēsīs, saku- visu. Jā, bez mazākās nožēlas pametu Rīgu. 


Protams, mazpilsētā ir mazāk iespēju, bet te lieliski parādās, cik kurš cilvēks vēlas pats darīt un sasniegt. Vienmēr būs vieglāk čīkstēt, ka mazpilsētā nav, ko darīt un sēdēt mājās pie TV.  Iespējas ir, atliek tikai pašam tās meklēt un īstenot, jo cilvēki ir daudz atsaucīgāki un darboties griboši kā mūsu lielajā Rīgā. Cilvēki vairāk dara, nevis domā, ka visu iedos rokās. 
Šeit viss liekas tik cilvēciski un vienkārši attiecībā pret Rīgas izdzīvošanas sajūtu. Te patiesi liekas, ka var ieelpot un dzīvot, nevis katru dienu mosties ar  sajūtu- šodien strādāšu. Pateicoties tam, ka šeit daba un pilsēta ir viens lielums, nav jāgaida brīvdienas, lai dotos uz mežu, izbrauktu garāku maršrutu ar velo utt. Pat skolas laiku ekskursiju maršruti šobrīd tiek daudz augstāk vērtēti kā toreiz. 

Mežs turpat rokas stiepiena attālumā. Daba un dzīvojamā vide nav divas nodalītas lietas, tas viss ir vienuviet.
Meži kā no pasaku grāmatām un pilni mazo, gardo pūpēžu- jaunatklājums man- pūpēži ir ēdami. 
Tikai nevajag ļaut tiem pāraugt, kad paliek pāri vien putekļu mākonis.  

Vakara noskaņās Mākslas telpā Mala, kurā var  satikt patiesi brīnišķīgus cilvēkus.

Ciemiņu laiks. Nekur tālu tās Cēsis nav, vien tepat Latvijas robežās, nevis kā dažiem liekas, ka pārvācos
 uz otru pasaules malu. Savējos īstos cilvēkus satiks, vienalga cik tālu dzīvos no galvaspilsētas.

Miers šeit ir viennozīmīgi. Liekas, ka būtu nopelnījusi garu atvaļinājumu. Lai vai cik nogurdinoša diena būtu bijusi, tas 15 minūšu gājiens līdz mājām atdod visus zaudētos spēkus un "iepotē" to trakoti labo miera sajūta, kurai būtu jābūt visu cauru dzīvi, atrodoties jebkurā vietā.

Velo izbrauciens pēc avota ūdens. Viena saruna ar vietējo cēsnieku un jaunas, labas lietas tiek atklātas. 

Kādā lietainā dienā devos uz veco Cēsu tirgus teritoriju pēc ziediem. Sēdēja trīs jaukas ziedu tantes,
tur nebija iespējams nopirkt tikai no vienas. Nopirku no katras pa pušķītim un abpusējs prieks garantēts. 


Rudens puķu darbi, ar ikdienišķo skatu uz Cēsu vecpilsētu- viss vienuviet. 

Ļoti liela daļa to cilvēku, kurus ikdienā sastopu, nav īsteni cēsnieki. To varētu nosaukt par veselu jauniešu komūnu, kas te ir atbraukuši no dažādām Latvijas pusēm, atzīstot Cēsis par savām. Tie ir jauni radoši cilvēki, kuri saprot, ka visa dzīve nebeidzas Rīgas robežās, un svarīgākais ir tas kā paši veidojam savu vidi. Prieks, ka šādi cilvēki ir arvien vairāk. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru