Alūksnes valdzinājums

Latvijā ir tik daudz skaistu vietu.

Viena no tām ir Alūksne. Tikai ir viens BET.  Tik lielā attālumā no Rīgas  ir palikušas tik retas iedzīvotāju rindas, ka nav kas to novērtē.

Tā kā ciemojos pie draudzenes nokļuvu ne tikai gleznainajā Alūksnē, bet arī turpat esošajos Zeltiņos, kur tika noķerts šis fantastiskais saulriets. Plašums un lielā ieelpa, ko var sajust tikai un vienīgi Latvijas laukos.

Un tas likās tik cilvēcīgi un sirsnīgi latviešu gaumē, ka man nevar laikus atbraukt pakaļ. nevis tāpēc, ka aizsēdējies kāds mājās sociālajos tīklos vai darbaholismā nav vairs laika atcerēties par apkārtējiem, bet gan tāpēc, ka govs neklausīja.

Vietējā bode, kuras izliktais galdiņš/krēsli/ziedu kastes uz pakalniņa tā vien aicina pievērst sev acu skatus. Jāņem vērā, ka uz ielas varbūt ir tikai 2 mašīnas, un tā arī šoferi jūtas- ka nebūtu gajēju un viņi būtu vienīgie  karaļi uz ielas.

Alūksnē tika apskatītas daudz un dikti vietas, bet atcerēties visus konkrētos nosaukumus nav  manos spēkos. Lielajā parkā varēja sajusties kā džungļos, Latvijas mežos kā no pasaku grāmatām un pilsētā vienlaikus. Nevienā citā vietā divu dienu laikā nebiju šķērsojuši kopumā astoņus tiltus!! Lielāki vai mazāki, bet uz katra pa vienai vēlēšanai ievēlējos. Tagad jāgaida līdz piepildās.

Zinu, ka atgriezīšos vēl. Ar nodomu atstāju vietas/ lietas uz nākamo reizi- nākamie pieturas punkti gatavi.
Protams, kā vienmēr pievietā vērtībā "vietējais gids". Stāsti un pastāsti garantēti, ko pats grāmatā neizlasīs.