Gaidot indiāņu vasaru

Cilvēku prātos atvasara laikam sākas ar septembri, kad jāatgriežas darba dunas realitātē, septembri pavadot ar pačīkstēšanu par aizgājušo vasaru un siltumu, kas mums ziemeļniekiem jāgaida atgriežamies līdz vēlam pavasarim. 

Bet man atvasara ir jau sākusies- pēdējā septembra nedēļā, bet nedēļa pirms atgriešanās pie 6 darba dienu nedēļas, studentu pārpildītiem vilcieniem un oficiālās vasaras beigām. 

Patiesi esmu apmierināta , ka beidzot cilvēki atgūs savas patiesās emocijas, bez vasaras pārspīlējuma  un stresa, kad  tie naidīgi skatās viens otru, lai tik otrs neapsēstos  brīvajā vietā Jūrmalas vilcienā vai automātiski velk ķeksīšus savā pasākumu sarakstā, lai oficiāli varētu atskaitīties, ka bijis vasaras "krutākajā"pasākumā. Lai gan izsalkums pēc siltiem vakariem ir pamatīgs arī man, tomēr pēc vispārējās sajūtas vasarai trūkst intimitātes. 

• Otu attēls no kādas brīnišķīgas dāņu mākslinieces publicētajiem studijas attēliem. Visu studijas skaistumu var atrast TE. Tiešām vērts mājas lapā aplūkot baleta tērpu zīmējumus, ko pati drošvien  šonakt skatīšu apagarotām acīm , lai rīt no rīta  pārdzīvotu , ka pirmajā dienas pusē ir darbs, nevis mājas ar skiču bloku un zīmuļiem. 

P.s. Kāpēc indiāņu vasara? Kā izrādās angliski atvasara ir indian summer. Skaisti- gluži kā vesela aina no vecas amerikāņu filmas. 

Māsas devās ceļā. Sabile. Kuldīga.

Kādā no  jūlija pēdējām dienām devos savā kārtējā šīs vasaras Latvijas izbraukumā. Šoreiz tas bija māsu izbrauciens. Cik gan reti ikdienā sanāk visām kopā apvienot savus plānus, darbus un izbaudīt trijatā vienu kārtīgu trīs māsu dienu. 

Astoņos no rītā, kad debesis bija apmākušās, solot tikai kopēju nosalšanu, apbruņojušās ar ellīgi garšīgajām Truly Party Animals končām un asajiem riekstiņiem, mūsu ceļš caur Rīgas sastrēgumu veda uz Sabili un Kuldīgu, lai paēstu mašīnas bagāžniekā, paspētu māsīgi pakašķēties un apmaldīties divās vietējās priedēs.

Sabile

Nezinu, kur gan citur, ja ne vietējās bodītēs var satikt tipiskākos un kolorītākos vietējos iedzīvotājus. 

Kā, piemēram, Sabiles humpalu bodē ienāk čigāniete un jautā pārdevējai "Jums Doļļče un Gabanna ir ?"un ko pārdevēja neapmulstot atbild, ka viss jau šujās- tos vien tirgo. Turpat, dažus soļus tālāk, rūpniecības preču veikals "Dīva".Šķiet padomājuši, lai katra sieviete tīrot māju tiešām sajustos kā Dīva ar lielo burtu. 

Kuldīga

Aizķēra un tā pamatīgi. Ieliņas, balkoni, pagalmi, verandas...šo sarakstu varētu turpināt šķiet bezgalīgi. Katrs stūrītis likās kā maza ainiņa no grāmatas.Ne jau no vienas konkrētas, bet sajūtu līmenī. Sajustos kā pilntiesīga  ķīniešu tūriste, kas fotogrāfē katru ielas stabu. 

Aizbraucu. Ieraudzīju. Sajutu. Iemīlējos. 

"Kafenīte"un tās ziedošie galdiņi, krēsli ar tās mutē kūstošajām vafelēm. Interjers pārdomāts līdz pēdējam. Gaidot vafeles, ar čillīgu mūziku fonā, varēja visu sīki un smalki nopētīt, un nebija ilgi jāpēta, lai saprastu, ka mazajā kafē platībā ir ielikta visa saimnices sirds un smaids. 

Viens no sirsnīgākajiem un "dziļākajiem"pieminekļiem, kas redzēts- Suitu sievas. Vienkārši un patiesi. 

Pēk-Pēk-Pīļu laiks

Kad vecās mēbeles / lietas ir apnikušas, jādodas uz veikalu pēc krāsu bundžām un jāķeras klāt maziem uzfrišināšanas darbiem.  

Vecās pīlītes savu bija nokalpojušas, tāpēc atpeldēja jaunas un pavisam jaunā veidolā. Agrākais bērnības krēsliņš, ar atjautīgo risinājumu ( lai mazaja nav tālu jāiet līdz podiņam)  kur tad likt podiņu, ir ieguvis jaunu elpu, lai vairs nestāvētu istabas dziļākajā stūrī. Kā nekā krēsls bija izcietis trīs meiteņu bērnības izgājienus. 

p.s. teikšu kā ir - ideja par krēsla pārveidošanu nebija manā simtgades plānā. Vienu dienu ar māsu,  kurai divreiz nav jāsaka, sapratām, ka gribas istabā pārmaiņas. Ķērāmies klāt tam, ko uzreiz ir iespējams realizēt, nevis dažādu apstākļu dēļ pēc vairākām dienām/nedēļām/ mēnešiem.

 Lietas jādara, kamēr entuziasms kūsā !