Jā, jā! Viss plaukst un zied.
Tā zied, ka rodas nepārvarama vēlme to smaržu mākoni iesūkt sevī dziļi iekšā.
Stāsts nav tikai par sprāgstošajiem pumpuriem zaļojošajos kokos, bet gan arī par ābelēm un ābeļdārziem. Tiem pašiem, kuru ābelēs nobrāztām kājās rāpos augšup, jo vasara taču nebija iedomājama bez asiņainiem un sabrāztiem ceļiem.
Un šie ir tie pavasari, kuru dēļ biju gatava pamest Rīgu un teikt "Jā" Cēsīm. Ja Jums liekas, ka Latvijā nevar izjust visus četrus gadalaikus, fiksi dodieties uz mazpilsētu. Te viss košāk un spilgtāk.
 |
| Tā mīļākā Cēsu ābele, turpat centrā, kas tika "iekarota" ar neiedomājamu pieaugušā prieku. Tas ir patiess spēks- uzkāpt un apsēsties ābelē. Ne jau tikai fizisks, bet iekšējs- pacelties kaut nedaudz virs ierastā skatu punkta. |
 |
| Pa ceļam uz mājām ik dienu ābeļdārzs ar vecām un sagurušām ābelēm, bet šoreiz šķiet "vecums" dod tām tieši spēku. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru