Brīdi pirms

Tas bija brīdi pirms negaisa, vienpadsmitos vakarā, kad gaiss sasmacis tā, ka trūkst elpas, un kad trīs meitenes sēdēja meža vidū tajā pavisam jocīgajā vakara gaismā. 

Puķaini svārki, čiekuru mandalas, jasmīni un visam tam pāri vasaras tveice, kas līdzinās grāmatās aprakstītām, kad gribas vien tā viegli nopūsties.

Stāsts ir par tradīcijām. Tradīcijām, kuras nevar lauzt, jo kāda no mums katru savu dzimšanas dienu sagaida Cīrulīšu dabas takās, turpat pie visiem zināmā Žagarkalna. 

Tā nu sasēdušas, runādamas par visu ko un tajā pašā laikā neparko ( tās ir labākās sarunas), un, protams, apspriežot aktuālo laika apstākļu tēmu, jo no tā nekur nevar izvairīties, vasaras smacējošā tveice pārvērtās zibens  izgaismotās debesīs un lietus beidzot noskaloja saules sakarsētos ķermeņus. 

Kas sekoja pēc tam? Pēc tam bija svētdienas pusnakts izlīšana līdz pēdējai vīlītei ar neredzamu Gaujas apveidu takas kreisajā pusē, uz galvas atstājot "sadalīto matu" frizūras, "pandu acis", slēpšanos no krusas autobusa pieturā un citi mēģinājumi nokļūt pēc iespējas fiksāk mājās, jo tomēr vienlaikus maģiskie laika apstākļi, spēj iedvest bijību vienā mirklī. 

Lai vai kā, pat negaiss ir jāizbauda un jāuzsūc, jo tas iedod tādu labu sajūtu, kas liek sajusties dzīvam. 

Un tad mājās puķainie svārki, raibie lakati un pašam sevi bija jāizkarina uz veļas striķa līdz nākamajai reizei. 

Mazdārziņš Cēsu dzīvoklī bez balkona

Grozies kā gribi, bet pavasaris nāk ar nepārvaramu vēlmi pēc  stādīšanas, pārstādīšanas un citiem apzaļumošanas darbiem. Un tam visam komplektā nāk arī vienkārši liderīgas  un bezmērķīgas pastaigas pa  Cēsu tirgu, kur sestdienu, svētdienu rītos ir vesela ziedu tirgotāju  parāde. 

Pat dzīvoklis bez balkona vai lodžijas neattur no tā vieglā pavasarīgā sapņa par saviem krāsainiem augu podiņiem, kas, smuki sakārtoti uz palodzes.

Tāpēc, lai aug lieli un diži baziliki, smaržīgas piparmētras un ziedošas puķes. Kamēr vēl nav tas izsapņotais balkons, lai viss zeļ un plaukst tepat, salikti kastēs, saulainās dienās atverot logu plašāk, lai saules gaisma pietiek gan man, gan jaunajiem virtuves palodzes iemītniekiem.

Jo, kas gan ir labāks par piparmētru tēju, tepat no savas palodzes.

Cēsu dārzniecība.  Ar daudzām siltumnīcām, kur nevar saprast uz kuru pusi skatīties un kur acis likt. Piparmētru pods bija viena rīta gājiena attālumā, kad svarīgāk likās nevis paspēt uz darbu, bet gan ātrāk tikt pie šī smaržojošā poda. Un šī ir liela atbildība, jo katru dienu tiek pieprasīts savs uzmanības mirklis- ūdens un vēlreiz ūdens. 

Uzkāpt ābelē nobrāztām kājām

Jā, jā! Viss plaukst un zied.

Tā zied, ka rodas nepārvarama vēlme to smaržu mākoni iesūkt sevī dziļi iekšā. 

Stāsts nav tikai par sprāgstošajiem pumpuriem zaļojošajos kokos, bet gan arī par ābelēm un ābeļdārziem. Tiem pašiem, kuru ābelēs nobrāztām kājās rāpos augšup, jo vasara taču nebija iedomājama bez asiņainiem un sabrāztiem ceļiem. 

Un šie ir tie pavasari, kuru dēļ biju gatava pamest Rīgu un teikt "Jā" Cēsīm.  Ja Jums liekas, ka Latvijā nevar izjust visus četrus gadalaikus, fiksi dodieties uz mazpilsētu. Te viss košāk un spilgtāk. 

Tā mīļākā Cēsu ābele, turpat centrā, kas tika "iekarota" ar neiedomājamu pieaugušā prieku. Tas ir patiess spēks- uzkāpt un apsēsties ābelē. Ne jau tikai fizisks, bet iekšējs- pacelties kaut nedaudz virs ierastā skatu punkta. 

Pa ceļam uz mājām ik dienu ābeļdārzs ar vecām un sagurušām ābelēm, bet šoreiz šķiet "vecums" dod tām tieši spēku. 

Par grāmatu lasīšanu

Un beidzot esmu sapratusi,
ka lasīšana nebūt nenozīmē tikai tehnisku burtu savilkšanu kopā, lai veidotos viens labskanīgs teikums. 

Pats patīkamākais visā procesā- savas bibliotēkas atjaunošana ar grāmatām un žurnāliem, kuru saturu vērts uzglabāt ilgāk par vienu izlasīšanas reizi. 

Atceros savas pamatskolas literatūras stundas, kad daudz tika uzsvērta jēga no lasīšanas. Ne jau tikai burtu un vārdu automātiska salikšana kopā, bet arī izpratne par to, ko izlasi. Tā visa "izlaišana caur sevi".

Tobrīd tam nepievērsu lielu vērību- atzīmes labas, tad jau lasīt protu. Jā, pratu, jo šobrīd nākas secināt, ka savos 15 gados to esmu pratusi labāk kā šobrīd, kad ir pagājuši vairāk kā desmit gadi. 

Un, lai  vai kā negribētos atzīt, ar katru mirkli šīs spējas pazūd. Kāpēc? Tāpēc, ka ikvienu lasāmvielu esmu sākusi "skrollēt"  kā Facebook, Twitter un Instagram jaunumu lentu, kad ātri pārskrien pāri saturam, aši atzīmējot, kas der un kas ne. Teikumi un izteikšanās paliek tāda neveikla un patizla, meklējot pēc vārdiem ilgāk kā ierasts vai paņemot pirmo primitīvo vārdu, kas gadās, zaudējot un neizmantojot mūsu valodas "dabīgo sulīgumu". 

Bet lasot taču mācāmies ne tikai izprast jēgu , bet arī pieņemt citādo- to, kas mums pašiem nav tik ērts un pieņemams, izprotot un savā galvā analizējot. 

Protams, var teikt- nav laika, daudz darbu un citi ierastie attaisnojumi, kas pašam sāk likties smieklīgi, kas labāk liek apņemties lasīt. Lasīt ar jēgu un izpratni, no pirmā vārda līdz pēdējām. Tāpēc lasu šobrīd visu, kas pa rokai- žurnālus, grāmatas ar mērķi kaut vienu rakstu izlasīt no A līdz Z. 

Un nav tik grūti nemaz izbrīvēt mirkli savās 24 stundās, kad izlasīt kaut vienu lapu no grāmatas. Vienu, bet lēni un ar izpratni. 

Jaunu elpu ieguvuši gan mani gājieni uz grāmatnīcām, kad pietiek vien ieelpot grāmatu smaržu, gan rituāls kā tāds, paņemot grāmatu rokās un izslēdzot mūziku, datoru un visu pārējo, kas ikdienišķi spēj tik ātri novērts uzmanību. 

Jā, pamazām sāku atgūt to agrāko burvību, ko sniedza grāmata, kad visā dienas ritējumā nekam citam nebija jēgas, kā tikai palikt vienai netraucētai un pazust pavisam citā apdrukāto lapu pasaulē.

How to Be Parisian Wherever You are

Līdz ar pavasari

Pavasarī ir

 jāmirdz, jāsmaida,

 jāpriecājas, jāatver plašāk acis,

 jāmiedz acis saulē, 

jāsmaržo gaiss, jāēd puskusis saldējums, 

jādraudzējas ar pretimnācējiem 

un visādi citādi jāuzsūc sevī siltums. Siltums, kas silda ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. 

SKOLA6 - radošo un digitālo industriju centrs Cēsīs ir atklāts.  Vēl pirms telpas tapa tik mājīgas , pagājušajā rudenī, šī bija viena no pirmajām vietām, kur devos, ierasdamās Cēsīs, dienā, kad tapa skaidrs- Cēsīm būs būt. Tad vēl māja gaidīja uz īstajām darba rokām, darbiem un cilvēkiem. 

Colette pavasarīgās kartītes  labiem, siltiem un visādi citādi sirsnīgiem vārdiem.  Kā ierasts, labākās idejas rodas pavisam nejauši, kā, piemēram,  kartītes akvareļu pludinājums tapa atverot rūtiņu kladi piektdienas vakarā ar domu - paķēpāties. Iegādājamas rakstot man ziņu.  Līnijas otrpus-  padomāts par tiem, kam roka nav ievingrināta taisnajās līnijās. 

Tas zilas ziedu mākonis ierastajā māju maršrutā.