Pirmais gads- Colette Deko.

Rudenī ir jau gads riņķī, kopš Colette priekš manis pārtapa par ko vairāk kā franču dāmas vārdu manā mīļākajā grāmatā. Zem tā paliku apakšā to visu, ko daru un radu- papīra dekorācijas, kartītes, zīmējumus un citas vizuālās idejas.

 Laiks skrien tiešām lieliem, plašiem vēzieniem, un gada laikā ir pieredzēts gana daudz, lai domātu par jauniem nākotnes plāniem, sperot soli uz priekšu. 

Bet pagaidām par to, kas ir bijis. 

Ir bijusi milzu dzīves skola simtu un vienu reizi pārdomājot to, ko un kā daru. Cik daudz tas vispār nepieciešams, kāda jēga utt. Bet vienmēr tik atgriezos atpakaļ pie Colette ar stingru pārliecību, ka jādara tas, kas tiešām pašam no sirds sagādā prieku, lai cik banāli tas neizklausītos. Tātad, vairāk darīt un mazāk filosofēt, kas, manuprāt, piemeklē katru, kas cenšas attīstīt pats savu ideju. 

Ir izsūtītas, dāvinātas, atdotas tālāk daudz kartītes, katra ar savu lielo "ES", jo ikviena no tām ir paņēmusi manas vislielākās rūpes un labākās domas. Ir zīmēts pa agriem rītiem, un vēliem vakariem, joprojām mācos smuki rakstīt. 

Te varētu daudz un dikti rakstīt, bet labāk jāskatās bildes. 

Lieku te dažas iekšā blogā un redzu, ka tiešām daudz ir rakstīts, taisīts, domāts, lolots un pat ataust atmiņā sen nepaveikti darbi, ko tiešām gribas īstenot, bet kas pazuduši pierakstu klades lapās. 

Un tā sajūta ir pasakaina, kad kāds iegādājas manis veidotu kartīti un nododu tālāk daļiņu sevis. Ceru, ka ar katru kartīti saistās kāds skaists un patiess stāsts. 

Tālāk mazs vizuāls ieskats, bet vairāk var redzēt un sekot līdzi zemāk minētajos sociālajos tīklos, meklētājā rakstot Colette Deko. 

Home, sweet home.

Kur gan citur viss notiek, ja ne virtuvē. 

Ar virteni logā.

Uz kāzām

Colette Deko atrodama 

FACEBOOK

INSTAGRAM

Kartītes, dekorācijas var pasūtīt un iegādāties rakstot privāti. 

Tepat kaimiņos. Sāremā.

Bija nedēļas nogale un bija brauciens tepat uz kaimiņiem- Sāremā sala ( Saaremaa). Vieta,  par kuru daudz un dikti dzirdēts runājam riņķī, bet pašai nebija būts. Tāpēc tāda "nebijušo"kompānija devās ceļā, lai divās dienās kaut mazliet redzētu no tā savrupā skaistuma, kas ir ietilpināts vienas salas robežās mūsu pašu Baltijas jūrā. 

It kā nekur tālu nebijām, Igaunija, tepat kaimiņos. Bet tomēr tur valda pavisam cita nokrāsa.

Varbūt  vienkārši pie vainas "ārzemju"sajūta. Tas, ka ārpus Latvijas robežām. Bet dažbrīd likās, ka koki turpat auga savādāk. Tāpēc ir vērts braukt visur- vai tie būtu Latvijas tālākie nostūri, kaimiņu pagasts vai kaimiņvalsts  tuvākie pieturpunkti.

 Kaut sēdi aiz robežas dažu metru attālumā! Vajag braukt un vajag skatīties. 

Pats labākais, ka pa ceļam gadās, ne vien apbrīnas vērti objekti, bet arī dažs labs, kas izraisa ironisku smaidu vai nesaprašanu. Tas ir atklāšanas prieks no kura jāpaņem visa iespējamā brauciena emociju gamma. 

Izbraucot caur jūras pilsētu Pērnavu ( Parnu), uz kuras ielām izkārtojušās mājas sakrāsotas visos iespējamos toņos, un uz šīm pašām ielām satiekami tik daudz latvieši, ka sajūties gandrīz kā mājās. 

Nu tad pirmo reizi ar prāmi. Kaut mazs un necils, pirmais brauciens paliek pirmais brauciens. 

Kuresāre (Kuressaare), tāda kā Sāremā galvenā pilsēta ar debešķīgām ieliņām, mājām, kafejnīcām un atmosfēru, kas lika pašai sev nosolīties, ka jāatgriežas un kaut visu dienu jāapbrīno vien mājas. Laikam jau tas ir māju fetišs, lai būtu ! 

Viena no neskaitāmajām mājām, kurai nevar paiet garām. Sanāks gandrīz kā reklāma no manis, hah. 

Kuressaare Episcopal Castle.  Pils ar plašumu un varenumu. 

Pats Sāremā gala gals ar bāku, no kuras it kā varot saredzēt pat mūsu pašu Kolkas ragu. Šoreiz  tālāk par krastu neko saredzēt nevarēja- viss vienā miglā. 

Braucam uz jūru! Māsu brauciens

Iesēsties mašīnā un braukt. Braucām trijatā- trīs māsas. Tām pašām, ar kurām neskaitāmas reizes cenšamies sarunāt kaut vienu kopēju braucienu, bet katrai dzīvojot savā pilsētā, ikdienā darbojoties galīgi atšķirīgās sfērās, tas nav tik vienkārši. 

Beidzot tas notika maršrutā Talsi- Kolka- Mazirbe. Un pa ceļam vēl visādas mazas un nedzirdētas vietas. Kā piemēram, Tiņgere. Gluži kā Klinģere. 

Skaidrs bija viens- galamērķis būs jūra. Jo tālāka, jo labāka.Tāda, kur aizbraukt un gribēt uzkavēties ilgāk par atvēlēto laiku. Tādu, kas saliek visu galvā pa plauktiņiem ar apmākušos, bet debešķīgu saulrietu. Un tādu, kur jūra nav modes lietas, bet dzīvesveids. 

Nevar piemirst par Talsiem. Katru gadu kādu reizi gadās pabūt šķietami nobružātajā, bet bezgala pievilcīgajā Kurzemes mazpilsētā. Cik gan tur ir dabiski, nepiespiesti bez konkrēta sabiedrībā esoša standarta. Tā pati koka arhitektūra, kas cilvēkus sajūsmina ikvienā vecpilsētā, kas nevis izpaužas vienādās saliktās mājiņās, bet katra par sevi, unikāla un atšķirīga, ar daudzām bodītēm, kas pārpārēm pilnas mazpilsētas šarma. 

Vērts ir satikties ar savējiem un braukt! Īstenībā maršruts maznozīmīgs- tāpat būs skaistā Latvija vai cita vieta, tāpat būs kašķi un prieka asaras un viss pārējais, kas pienākas kārtīgam māsu pasākumam. Galvenais- kopā būt!

Vispār to vien varētu darīt, kāceļot pa Latviju un stāstīt cik skaisti un garšīgi ir ārpus lielajām pilsētām. Nu tāda kā mazpilsētu dzīves pierakstītāja. 

Virziens mums bija noteikts- Kurzemes jūrmala, kas stipri vien atšķiras no tūristu iecienītās Jūrmalas. Mežonīgāka, sīkstāka un īstenāka pie mazajiem jūras ciematiem, parādot jūras īsto dabu.  Norādes divās valodās- latviešu un līvu.  

Kolkas rags ar to dīvaino sajūtu, nostājoties pašā "spicītē" un redzot konkrētu punktu no Latvijas kontūras kartē. Vieta, kur patiesi satiekas divas jūras, izjūtot tās spēku visos veidos. Galvu šeit var izvēdināt vistiešākajā nozīmē. 

Talsu Piensaimnieka konditoreja "Piena Sēta" ar tik gardām kūciņām, maizītēm un visu pārējo, ka nav iespējams izvēlēties pusdienu našķi. Un,paskat uz to bezgala jauko zilo māla piena kanniņu. 

Tals` Keramik`- Ciparnīca . Obligāts pieturas punkts atrodoties Talsos, tieši tur atrodami mani iecienītākie māla trauki komplektā ar sirsnīgu uzņemšanu un attieksmi. 

Talsu Radošā sēta

Pozitīvais Positivus 2016. Es arī biju

Positivus 2016 festivāls noslēdzies jau kā pirms divām nedēļām, bet tikai tagad kāda rindiņa parādās te, blogā. Negrasos stāstīt par mūzikas pasaules aktualitātēm (tās var izlasīt gudro cilvēku recenzijās), bet gan par to cik forši, ka ir draugi ar kuriem var pieņemt pēdējā brīža lēmumu- braucam! Tas ir attiecināms uz vienalga kuru galamērķi, neskatoties kāds datums tajā brīdī ir iezīmēts kalendārā.

Un par festivāliem var runāt un runāt cauru vasaru līdz vasaras saule karsē, un rudens lapas sāk krāsoties. 

Daudz cilvēku bija, mūzika bija, jaunieši kā  no jaunākajām modes aktualitātēm izkāpuši arī bija. Viss bija.  Bet tas viss tik koncentrētā veidā ar pietiekami lielu pompozitāti tik tiešām nepieciešams tik uz vienu vasaras nedēļas nogali. Protams, vissvarīgākā ir kompānija un grupas uz kurām esi gatavs skriet par jebkādu naudu. Tas gaidīšanas mirklis pirms pirmās dziesmas nav vārdos aprakstāms, kad ar pirmajām skaņām mazliet sirds salecas.  Kā es uzskatu, ja kaut viens tāds mirklis tika piedzīvots, tad bija vērts ar vieglu smīnu noskatīties uz festivāla dīvaiņiem, pazaudēt balsi no cenšanās dziedāt līdzi un piedzīvot vēl visādus ellīgi labus un tiešām dīvainus brīžus. 

Tie koncerti, ko klausies  un saproti, ka skan daudz, daudz labāk kā cerēts un labāk par jau tik labu ierakstu- M83. 

Dāmu un festivāla cienīgas busa dekorācijas no Colette. 

https://www.instagram.com/brimeika/

Satikties ar māsu, uztaisīt bildi un priecāties par mūziku.

Pats pēdējais vakars ar pašu pēdējo festivāla bildi, mēģinot nobildēt tik netveramo miglu. Vislabākie kadri vienmēr sanāk ar acīm un citām maņām. 

Brīdi pirms

Tas bija brīdi pirms negaisa, vienpadsmitos vakarā, kad gaiss sasmacis tā, ka trūkst elpas, un kad trīs meitenes sēdēja meža vidū tajā pavisam jocīgajā vakara gaismā. 

Puķaini svārki, čiekuru mandalas, jasmīni un visam tam pāri vasaras tveice, kas līdzinās grāmatās aprakstītām, kad gribas vien tā viegli nopūsties.

Stāsts ir par tradīcijām. Tradīcijām, kuras nevar lauzt, jo kāda no mums katru savu dzimšanas dienu sagaida Cīrulīšu dabas takās, turpat pie visiem zināmā Žagarkalna. 

Tā nu sasēdušas, runādamas par visu ko un tajā pašā laikā neparko ( tās ir labākās sarunas), un, protams, apspriežot aktuālo laika apstākļu tēmu, jo no tā nekur nevar izvairīties, vasaras smacējošā tveice pārvērtās zibens  izgaismotās debesīs un lietus beidzot noskaloja saules sakarsētos ķermeņus. 

Kas sekoja pēc tam? Pēc tam bija svētdienas pusnakts izlīšana līdz pēdējai vīlītei ar neredzamu Gaujas apveidu takas kreisajā pusē, uz galvas atstājot "sadalīto matu" frizūras, "pandu acis", slēpšanos no krusas autobusa pieturā un citi mēģinājumi nokļūt pēc iespējas fiksāk mājās, jo tomēr vienlaikus maģiskie laika apstākļi, spēj iedvest bijību vienā mirklī. 

Lai vai kā, pat negaiss ir jāizbauda un jāuzsūc, jo tas iedod tādu labu sajūtu, kas liek sajusties dzīvam. 

Un tad mājās puķainie svārki, raibie lakati un pašam sevi bija jāizkarina uz veļas striķa līdz nākamajai reizei.