Šonedēļ manās rokās nonāca L` Officiel Paris numurs. Tā kā pircēja nebiju es, bet gan vīriešu kārtas parstāvis, izvēloties starp Vogue un L`Officiel, protams nopirka numuru, kur tēma ir vīrieši. Bet tas gadījās nejauši. Kā izrādās galvenais kritērijas bija, ka Vogue bija plānāks un smagāks. Man tika biezāks žurnāls, viņam vieglāka ceļa soma ( pēc vīriešu loģikas).
Atverot žurnālu uzreiz pa visām malām lauzās ārā franciskais šarms.Glacēto un "pelēko"lapu sajaukums, dažādi grafiskie tekstu risinājumi, un kā jau atbilstoši numura tēmai - daudz vīrieši.
Šobrīd baudu vizuālo materiālu, bet, kad atkal atsākšu franču valodas mācīšanos, kārta būs saturam.
Otra šīs nedēļas lasāmviela, nu jau mana bijušā pasniedzēja, Laura Gundara grāmata "Dramatika jeb racionālā poētika". Kā saka pats autors, tā nav grāmata tikai dramaturģijas studentiem, bet arī tiem , kas vēlas pastāstīt patiesu, dzīvē balstītu stāstu, bet tajā pašā laikā aizraujošu.
Visa pamatā ir reāls stāsts, reāla situācija no dzīves. Kas tāds, ko cilvēks spēj saprast un sevi iedomāties attiecīgajā situācijā.
Ceturtdienas vakarā pabiju Dirty Deal Teatro. Skatījos Vladislava Nastavševa izrādi "Dzin", ar Nacionālā teātra aktieriem. Tikai trīs rindas skatītāju, aktieris rokas stiepiena attālumā. Un tad viņi sadomā nosēsties starp skatītājiem, un Dita Lūriņa ir tieši, tieši man priekšā. Tas viss tik jocīgi, jo pirmo reizi biju izrādē, kur robeža starp skatītāju un aktieri ir tik maza.