Dejā ir spēks!

Dejojot dažādos kultūras namos, rodas ekskluzīva iespēja nobildēties uz vietējo vēderdejotāju fona

Kas liek Tavām acīm mirdzēt, un sirdij straujāk sisties? 

Jau kopš bērnības dejoju tautas dejas,un cik reizes esmu metusi mieru. Bet ... nepaiet ilgs laiks, kad atkal dejoju. Laikam jau tas ir " MANS". Katrreiz domāju, ka šoreiz tiešām pietiks. Emocijas ko  sniedz pati deja un skatuve ir pārāk spēcīgas un atkarību izraisošas.

Bet vienmēr jāpatur prātā, ka tā nav vienkārša palēkāšana pa skatuvi, bet gan smaga darba rezultāts. Pašās beigās tikai ir skatuve un skaists tērps.

Foto- Dzintars Irbe.
Uzvelkot jebkuru tautas tērpu stāja uzreiz paliek staltāka.
Nīcas pilnais tērps viens no maniem favorītiem.

Foto- Billijs Locs. 

Izmēģinot jaunas dejas formas, tehnikas jau manā bijušā kolektīvā " Diždancis".

Vēl tagad atceros tekstu, ko toreiz teicu : 

" Mani sauc Baiba, un esmu tāda mazliet pa gaisu !" 

Deju svētki- 2008.
Mans spilgtākais moments no abiem maniem deju svētkiem. Dzīvā uguns- īsts rituāls, kurā piedalos arī es. Sajūtas kā mazai kosmosa daļiņai.

Mani kaitina, ka vienmēr saka " Dziesmu svētki" pavisam aizmirstot par dejotājiem. 

  Un kādu laiku atkal esmu atgriezusies deju pasaulē. Kolektīvā, no kura var mācīties un mācīties. Pats galvenais, ko esmu iemācījusies- tautas tērpa kultūra. Nekādas sēdēšanas uz brunčiem, un to vilkšana tikai un vienīgi pār galvu, tērps tiek rūpīgi sašūts, lai pilnīgi nekas lieks nenāktu ārā, kam jābūt noslēptam utt.

Tāpat kā darbā arī dejošanā pa vienam pakāpienam jākāpj uz augšu, pieņemot jaunus izaicinājumus  un attīstoties .