Colette - par sapņu piepildīšanos, kam palīdzēja "Biznesa ekspresis" un Cēsis.

Colette- papīra virtenes un citas smukumlietas mājai, kas radītas 5cm lidojumam virs zemes. 

Teiktu, ka katra diena ir virtenes vērta. 

Tas ir diezgan tracinoši dzīvot ar sīcošu galvu, kurā mājo neskaitāmas idejas, sajūtas, bet nevarēt nonākt pie kopsaucēja, ko un kā realizēt. Un tad "talkā nāk" īstais dzīves mirklis, kas visu saliek pa plauktiņiem.  

Lielu daļu paldies jāsaka konkursam Biznesa ekspresis ( konkurss jaunajiem uzņēmējiem, koncentrējoties uz visiem Latvijas reģioniem), kas lika pašam priekš sevis nofinalizēt, kas īsti ir tas, ko es vēlos radīt un citiem sniegt. Sev par lielu izbrīnu tiku pat pie biznesa plāna rakstīšanas. Trešajā kārtā netiku, bet tur tāpat viss bija skaidrs- būs, papīra virtenes, būs! 

Ko gan es darītu bez Ilzes, kas vairākas reizes atkārtoja: "Baibon, tev jāpiedalās!". 

Un tam pavisam pa vidu nokļūšana Cēsīs, kas man nezināmā veidā ir devusi iedvesmu pieķerties un realizēt to, ko sen jau esmu gribējusi, un, kur viss notiek sasodīti viegli un viss iedomātais realizējas. Sāk pat palikt bail no saviem sapņiem. 

Labu laiku domāju, kurš būs tas īstais vārds zem kura palikšu  to visu sevis radīto. Protams, ka īstais vārds atnāca nejauši un tad vairs nebija divu domu, par tā pareizību. Tātad šķirstīju grāmatu, kur ilustratīvi tika attēlota Parīze un  vienā no atvērumiem sēdēja dāma zem kuras bija parakstīts tās vārds- Colette. Ziniet, sarkanās lūpas, tumšie mati ar čolku un melnais kaķis viņai rokās ( vienu brīdi, kad domāju par sev piemērotu mājdzīvnieku, apsvēru iespējas par tikai un vienīgi melnu kaķi) nerādīja pilnīgi nekādas šaubas- Colette.

Šķiet, ka šeit kopā savienojas visi tie vizuālie iespaidi, darbošanās ar krāsām, papīriem un visu pārējo sākot ar bērnību, kad viena no mīļākajām smaržām bija jaunu grāmatu smarža vai svaigi sarakstīta lapa ar lodīšu pildspalvu. 

Colette mājo Cēsīs, bet kā saku, skaistuma izplatīšanai nav robežu. 

Facebook lapa atrodama šeit (klik)

Rudens smaržas

                             Līdz ar kaķa mieru tiek sagaidīts rudens, kad dabas spēks laužas ārā caur visām vīlēm, neļaujot atslābt ne mirkli, - darbi, skolas, talkas un citas lietas, kas padara šo gadalaiku jo īpašāku.

Rudens- tas ir "tuntuļlaiks"- adītas šalles, cimdi, cepures, zeķes- viss , kas dod to mājīgo siltumu. 

Ungurmuiža, kas ikvienā reizē man piespēlē piedzīvojumus. Rīta izbrauciens ar velo uz 15km attālo muižu bija nieks vien, ņemot vērā to visu skaisto, ko nācās piedzīvot. Tas miglainais rīts un lapsu lēkāšana pa pļavu kārtējo reizi atgādināja cik gan tālu ir visu laiku būts no patiesām vērtībām- dabas. 

Kaut pavisam nedaudz, bet pieliku savu pirkstu gastronomisko performanču cikla "Rudens" tapšanā. Pēc visa redzētā gribas teikt, ka ģeniālas idejas nav viena cilvēka radošais lidojums, bet komandas darbs, kas spēj viens otru papildināt, iedvesmot, paturpinot vienam otru. Tās ģeniālas trakās idejas norodas no zila gaisa, bet gan no paša procesa- domājot, darot, izmēģinot un papildinot gan pašam sevi, gan citus. 

Ungurmuižas rudens pārvērtības. 

"Malas" pēcremonta gaismiņu spīdums, kad pašam ir patiess prieks par padarīto, neskatoties uz smilšpapīra noberztām rokām, un drēbju kaudzes, kas iemieso vien remonta putekļu kaudzi.

Bez kūkām nekādi- jāsvin, jāpriecājas un jādodas ciemos, neskatoties uz veicamo attālumu. Tāpat kā bērnībā, brauciens autobusā ir mirklis, kas piesēsties loga pusē, un atslēgties, lai nodotos savam mīļākajam ceļa posmam Cēsis- Līgatne. Pēc tam var sākt meklēt grāmatas, pierakstu blokus un citas noskaņojumam atbilstošas izklaides. 

Uhh, cik labi ir dzīvot zelta rudenī, nevis braukt to skatīties -  Cēsis. Vai tas ir gājiens uz darbu, vai uz veikalu, vienalga kur- tas smukums tepat  apkārt, rokas stiepiena attālumā, ir atrodams un izdzīvojams. Vislabāk tas izdarāms negaidītu ciemiņu kompānijā. 

Kā izrādās pirms gada biju Cēsīs. "Klik"šeit 

Tie vēlie Cēsu vakari Malā un visādi muļķīgie dzīves aizspriedumi

Cēsis var lepoties ar  tādu vietu kā Mākslas telpa Mala. 

Vieta, kur iedzert kafiju, palasīt grāmatu vai iegādāties sev vai citam dāvanu no dizaina preču veikalu. Nenoliedzami darbs kafejnīcā man kā izbijušai tipiskai biroja iedzīvotājai, karjeras plānotājai ir nopietns cilvēcisks pārbaudījums, kas ietver 

*vēlas darba stundas- Rīgas dzīves ballītes laikā biju viena no pirmajām "atkritējām" un sērīgu skatu lūkojos māju virzienā, ātri vien izdejojoties un pazaudējot enerģiju tālākam vakara turpinājumam. 

* strādāšanu virtuvē, ēdienu pasniegšanu- uj, turiet tālāk no virtuves, gan jau gatavošu tuvākā nākotnē- šis vienmēr kalpoja par labu aizbildinājumu pašai sev, kad mocīju sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka veltu pārāk maz laika dažādiem virtuves saimnieciskiem darbiem. Tagad tīri labi iepatīkas visas tās ēdienu "štelles". 

* es nemūžam nestrādāšu bārā. Nu redz, pēcvidusskolas laikā, kad katrs otrais draugs bija paspējis pastrādāt bārā, es tikai zemenes lasīju un bērnus pieskatīju, jo biju pārliecināta par šī darba nepiemērotību man par visiem 100%- atgūstu iekavēto. Ja godīgi, tad vienmēr likās, ka esmu stipri par neveiklu šim darbam- viss tiks izgāzts, trauki saplēsti utt. Protams, pirmās glāzes ir saplēstas, kaut kas ticis izliets, visu neatceros uz "sitiena", bet tas ir normas līmenī, kas tikai cilvēciski piedodami. Šai kategorijai pieskaitu arī kases aparātu. 

Bet, ja vien Jūs zinātu kādu enerģijas un atkarības devu iedot šie svešie cilvēki, kurus pēc tam ejot uz vietējo izstādi, satiekot sveicini. Kāds gandarījums ir pēc traki grūtas darba dienas aizejot mājās, redzēt savāktu un kārtīgu virtuvi. Un vai tā būtu dzēriena ieliešana vai kūkas pasniegšana, esmu kādu darījusi kaut kripatiņu laimīgāku, un tā ir labāka sajūta, kādu var saņemt darba dienas laikā.  Tas ir kā sava veida adrenalīns, kas ir nepieciešams, jo labāku dzīves un cilvēcības skolu par šo man grūti iedomāties. 

Ja godīgi, pašai liekas pilnīgi jocīgs viss, ko te rakstu. Pirms mēneša vēl par sevi gardi  pasmietos. Šķiet trīs nedēļas ir mainījušas mani kā cilvēku līdz nepazīšanai. Katram varu novēlēt kāpt pāri, izmēģināt, atkāpties no jau esošiem uzstādījumiem savā galvā ( tie ir visbīstamākie), jo aiz tā slēpjas patiesi vērtīga dzīves pieredze. Un nemūžam nedomājat par lietām kategorijās "nekad". Ticiet man, tieši šīs lietas agri vai vēlu piepildīsies. 

Kad telpa sapucēta var piesēst un pasmieties pats par sevi. 

Pienāk tie maģiskie 5dienu/ 6dienu vakari, kad diskobumba spīd spožāk kā citos vakaros. 

Dzīve mazpilsētā- Cēsis

Cēsis- reizēm dzīvē viss tā sakārtojas, ka nerodas pašam jautājums par notikumu pareizību, jo viss notiek vienā mirklī, ka nespēj nemaz uzdot liekus jautājumus. Laikam mans Cēsu stāsts sākās pirms diviem gadiem, nejauši laimējot grāmatu no Cēsu mākslas salona "Pie Augusta", iegādājoties pierakstu blociņu Brīvdabas muzeja gadatirgū.  Lai to iegūtu īpašumā, neatlika nekas cits kā doties uz Cēsīm pašai un iemīlēties pilsētā, lai pus pajokam draugiem stāstītu, ka dzīvošu reiz Cēsīs, ar domu, ka patiesi to vēlētos. Un redz kā sapņi piepildās, kad tiem pienāk īstais laiks. Četru dienu laikā nomainīju darbus un atradu jaunu dzīvesvietu- bez mazākās piepūles. Visādā ziņā, tik lielu atbalstu no apkārtējiem nebiju gaidījusi. Tas ir izskaidrojams tikai ar vienu, ka tam patiesi bija jānotiek.

Un tiem, kas man prasa, ko es daru Cēsīs, saku- visu. Jā, bez mazākās nožēlas pametu Rīgu. 

Protams, mazpilsētā ir mazāk iespēju, bet te lieliski parādās, cik kurš cilvēks vēlas pats darīt un sasniegt. Vienmēr būs vieglāk čīkstēt, ka mazpilsētā nav, ko darīt un sēdēt mājās pie TV.  Iespējas ir, atliek tikai pašam tās meklēt un īstenot, jo cilvēki ir daudz atsaucīgāki un darboties griboši kā mūsu lielajā Rīgā. Cilvēki vairāk dara, nevis domā, ka visu iedos rokās. 

Šeit viss liekas tik cilvēciski un vienkārši attiecībā pret Rīgas izdzīvošanas sajūtu. Te patiesi liekas, ka var ieelpot un dzīvot, nevis katru dienu mosties ar  sajūtu- šodien strādāšu. Pateicoties tam, ka šeit daba un pilsēta ir viens lielums, nav jāgaida brīvdienas, lai dotos uz mežu, izbrauktu garāku maršrutu ar velo utt. Pat skolas laiku ekskursiju maršruti šobrīd tiek daudz augstāk vērtēti kā toreiz. 

Mežs turpat rokas stiepiena attālumā. Daba un dzīvojamā vide nav divas nodalītas lietas, tas viss ir vienuviet.
Meži kā no pasaku grāmatām un pilni mazo, gardo pūpēžu- jaunatklājums man- pūpēži ir ēdami. 
Tikai nevajag ļaut tiem pāraugt, kad paliek pāri vien putekļu mākonis.  

Vakara noskaņās Mākslas telpā Mala, kurā var  satikt patiesi brīnišķīgus cilvēkus.

Ciemiņu laiks. Nekur tālu tās Cēsis nav, vien tepat Latvijas robežās, nevis kā dažiem liekas, ka pārvācos
 uz otru pasaules malu. Savējos īstos cilvēkus satiks, vienalga cik tālu dzīvos no galvaspilsētas.

Miers šeit ir viennozīmīgi. Liekas, ka būtu nopelnījusi garu atvaļinājumu. Lai vai cik nogurdinoša diena būtu bijusi, tas 15 minūšu gājiens līdz mājām atdod visus zaudētos spēkus un "iepotē" to trakoti labo miera sajūta, kurai būtu jābūt visu cauru dzīvi, atrodoties jebkurā vietā.

Velo izbrauciens pēc avota ūdens. Viena saruna ar vietējo cēsnieku un jaunas, labas lietas tiek atklātas. 

Kādā lietainā dienā devos uz veco Cēsu tirgus teritoriju pēc ziediem. Sēdēja trīs jaukas ziedu tantes,
tur nebija iespējams nopirkt tikai no vienas. Nopirku no katras pa pušķītim un abpusējs prieks garantēts. 

Rudens puķu darbi, ar ikdienišķo skatu uz Cēsu vecpilsētu- viss vienuviet. 

Ļoti liela daļa to cilvēku, kurus ikdienā sastopu, nav īsteni cēsnieki. To varētu nosaukt par veselu jauniešu komūnu, kas te ir atbraukuši no dažādām Latvijas pusēm, atzīstot Cēsis par savām. Tie ir jauni radoši cilvēki, kuri saprot, ka visa dzīve nebeidzas Rīgas robežās, un svarīgākais ir tas kā paši veidojam savu vidi. Prieks, ka šādi cilvēki ir arvien vairāk.