Lillā spēks

Aizspriedumi par lillā krāsu saglabājušies līdz mūsdienām- tā esot vecmeitu krāsa. Beidzot varēšu šajā sezonā mierīgi ģērbties savā mīļākās krāsas apģērbā, jo tā ir viena no šīs sezonas aktuālākajām krāsām (jāmēģina nesaplūst ar masu). Toņi visdažādākie. 

Šajā krāsā uzrunā tās sulīgums un dziļums. Tā vienkārši ir mana krāsa. Pašai nemanot tā ir ienākusi manā ikdienā visdažādākajās izpausmēs.

 Kā teikts Vogue, ja agrāk šajā krāsā tērpās tikai aristokrāti, tad šajā sezonā tā ir sezonas aktualitāte, un tajā ģērbsies ikviens.

lavandas- vēlās vasaras smarža

 māju sajūta 

Chanel

Christian Dior

 dzija+siltums

no dabas

skandināvu Ceannis

Jaunā sezona

Šādas ēnas uz VEF tilta pamanīju tikai tagad, kad tiltam iets pāri neskaitāmas reizes. Varētu domāt, ka tā bijusi pirmā saulainā diena, kad šķērsoju šo tilttu. 
Biežād der paskatīties zem kājā un apkārt sev. Var atklāt neticamas lietas 

Septembrim piemīt svinīga noskaņa, 
lai gan   pati 1. septembrī nedevos uz skolu ar puķēm rokās un lentām matos. Pat mācoties augstskolā 1. septembris ir kā jauns sākums pēc nosacītās vasaras atpūtas.
 Pēc maniem novērojumiem cilvēki  " jaunu dzīvi sāk " 3 reizes gadā- Jaunajā gadā, dzimšanas dienā un 1. septembrī.

Mani dažāda veida pārmaiņas, atklājumi  piemeklēja līdz ar septembra sākumu.   

Uz kādu laiku mājas ir atrastas.
 Uz laiku.
Lai vēlāk atkal sakrāmētu mantas un dotos meklēt nākamo "savu" vietu. Visā pārvākšanās trakumā esmu sapratusi, cik gan maz mantas ir nepieciešams. Lielākā daļa no iepriekšējās iedzīves stāvēja kastēs, un nebūt nejutu trūkumu pēc tās.

Kaut gan esmu latviete, spāņu valodu saukšu par savējo. 
 Dēļ tās skaņas, emociju gammas un kopējās kultūras iezīmēm. Izrādās spāņu ziepju operu skatīšanās bērnībā nav bijusi velta- vismaz kāda daļiņa vārdu bija zināmi. Tagad dodu priekšroku spāņu kino.
Tikmēr no amerikāņu kino priekšroku dodu Woody Allen  filmai ar Penelop Cruz par un ap Barselonu.

Pārmaiņas arvien turpinās.
 Kamēr rakstīju šo rakstu..

Pieknaģējam krāsas

 Kāmēr visas sarunas un notikumi risinās par un ap 1. septembri, es parunāšu par knaģiem. 

Par manu 1. septembri būs nedaudz vēlāk, kad būšu apradusi ar kārtējo savas dzīves jauno situāciju.

Ko darīt ar veciem koka veļas knaģiem un pēdējām krāsu paliekām ? Jautājums lieks- jāapkrāso knaģi. Un pēc tam piespraud bildes, saspraud gar puķu poda malu utt. Jāļauj vaļa izdomai.

Jāizmanto viss, kas mājās pieejams- krāsas, pildspalvas, krāsainie zīmuļi un pat nagu laka ( to uzklāj pašās beigās, nostiprinot ar krāsām paveikto).

Rezultāts neparedzams.

Krāsainu un košu Tev jaunās sezonas sākumu :)

Smarža vasarai

Kad rudens ir tepat ap stūri, nolēmu veikt tādu kā vasaras mini kopsavilkumu. Diemžēl nepameta sajūta- tulīt, tulīt sāksies vasara. Lai varētu ar visām maņām sajust- vasara ir klāt. Jāatzīst,šī vasara patiesi bija raiba un negaidītiem piedzīvojumiem pilna.
Atliek tikai atcerēties un pasmaidīt.

Pirmo reizi braucu kārtīgā laivu braucienā- pa Daugavu. Tagad mani ar šo upi saista pavisam citas sajūtas. Braucot ar vilcienu pāri dzelzceļa tiltam, skatos uz Daugavu un saprotu cik gan upe ir bezgalīgs jēdziens, tas nav tikai objekts, kas atzīmēts kartē. 

Mans laivu brauciens nebija  cīņa pret straumi un krāču pārvarēšana. Tas bija ar matu mazgāšanu Daugavā, , nagu lakošanu, mūzīkas klausīšanos...Nevis stress par to cik daudz nobraukt, bet chill.

The Scoop- Izcila Woody Allen filma, kurā viena no galvenajām lomām tikusi pašam režisoram. Intriga, kas
 saglabājas visas filmas garumā, spēlējoties ar manu prātu - ir vai nav galvenais varonis slepkava.

Saulrieti. Šajā vasarā esmu kā apmāta ar saulrietiem. Varētu tos fotogrāfēt vienu pēc otra. Liekas, ka tas mainās ik pa minūtei un kļūst  vēl apbrīnojamāks. Bet diemžēl to nevar nofotogrāfēt. Var, bet tajā trūks realitātes vienreizējā sajūta un kadrs, ko var noķerts tikai un vienīgi ar savu acu skatienu. 

Vasaras plānā bija izlasīt grāmatas no mana jau ļoti garā saraksta. Kā zināms, labāk neplānot- neizlasīju nevienu no tām. Bet toties izlasīju kādu, kas nebūt nebija sarakstā- Dž. D. Selindžera " Uz kraujas rudzu laukā".  Par jēgu. Par to vai  tas ir vajadzīgs, ko daram vai nedaram. Par to cik nozīmīgi ir mazi ikdienišķi sīkumi. Grūti pateikt par ko ir šī vai cita grāmata, katrs saturu uztvers pēc savas unikālas, subjektīvās pieredzes. Bet bija vērts lasīt.

  Dziesmas līdz manīm nokļūst dīvainos veidos. Šī No light, No ligt  bija zināma jau labu laiku atpakaļ.  Vienu vakaru skatoties CSI, sērijas beigās sāka skanet šī dziesmam un BUMS ! Pēkšņi uz to " paskatījos" pavisam citām acīm un ausīm. Viens klikšķis un dziesma skan uz repeat  austiņās, ejot pa ielu.

Vislabākie ir nejauši noķerti kadri un spontānas situācijas ar negaidītu iznākumu.

 Tādu šovasar bija daudz.

Šovasar bija vēl daudzi brīnišķīgi  mirkļi, sajūtas, piedzīvojumi.
Visu nevar spēt uzskaitīt, un nemaz nevajag, savādāk var ko svarīgu palaist garām.

Par mīlestību!

Līdz manīm filmas parasti nonāk ar novēlošanos. Arī šī oskarotā filma- Walk the line (2005). Filmas pamatā ir kantrī mūziķa Johnny Cash un viņa liktenīgās sievietes  June Carter dzīve. 

Nezinu cik  filmas saturs bija autentisks, jo pirms kāda laika lasīju žurnālā " Santa", ka nebūt viss filmā atspoguļotais atbilst patiesībai. Bet tas neliedz baudīt filmu, tvert kantrī mūzikas skaņas un Reese tērpus. Laiks, kad modē bija sievišķība.

Prieks, ka šī aktrise saņema Oskaru par labāko sieviešu lomas atveidotāju.

Filmā lieliski tiek atspoguļots kā sieviete spēj  "celt" vīrieti. Un pierādās, ka sievietēs tiešām ir liels spēks. Bet, jā,ne vienmēr tas tikai "ceļ".

Tas pats attiecināms arī uz vecāku mīlestību, vai gluži otrādi naidu, negatīvām jūtām, kas tiek vērstas bērnam jau no bērnības, vainojot viņu traģiskos notikumos, kur nav vainīgs.

Filma par mīlestību pret sevi, ģimeniskām saitēm un tiem, ko sastopam, lai mīlētu, jo tam tā vienkārši jānotiek.