Priecīgi, Smaržīgi, Garšīgi- svētki tepat aiz stūra

Pārāk ātri paskrien dienas  milzīgajā ikdienas steigā, tāpēc uz mirkli apstāties un ievilkt vienu dziļu elpu, sanāk vien pa svētkiem. Tagad nedēļa laiks klusumam, pīrāgu ēšanai, muļķīgām Ziemassvētku filmā, kas jau simts reižu kā redzētas, skaistai mūzikai, vislabāk K. Zadovskas vai Iļģu izpildījumā  un citiem svētku rituāliem, kuriem ikdienā nav īstās "garšas". 

RAIBĀS DĀVANAS, ko negriba saiņot vaļā
SARKANKRŪTĪŠA COLOR*SISSY taša ziemīgajai noskaņai
SVĒTKU BROKASTU GALDS  ar svētku labumiem
ZIRGA gads tuvojas
SAPNIS PAR SNIEGU UN SLIDĀM
 COLOR*SISSY EGLĪTES smaržo un mirdz 

Kubik kubiks

Turpinu ieskatu kur nu kurā no manām kartītēm nonākusi. Jā, sūtu apsveikumus pa pastu, jo zinu, ka gan cilvēks otrā pusē , gan es par to izjutīs dubultu prieku. Kā ierasts no bērnības- svētki nozīmē pastkastītes pārbaudīšanu jau agrā rīta stundā, lai pārliecinātos vai kas īpašs negaida pastkastītē. 

Šie kubik- kubiki nonākuši Alūksnē, pie kādas ļoti jaukas dāmas. Pie tās dāmas, kuru var satikt divas reizes gadā, bet nepamet sajūta, ka nekas nebūtu mainījies pēc iepriekšējās reizes- draudzība.

Dāma ar sarkanajām lūpām

Šī dāma ar sarkanajām lūpām nu gozējas Elīnas mājās, lai ar savām it kā ar vienaldzīgi, augstprātīgi, bet tomēr reizē koķeti pievērtajām acīm, vien no malas nolūkotos uz "parasto" cilvēku dzīvi. 

Viņai ir sava, daudz neparastāka- ar eleganti glamūrīgu esenci. 

Bet nekad nevar zināt, kas slēpjas aiz ārienes.

Rudens trauksme

Teikšu kā ir - nav nepieciešams skriet visiem līdz un ķeksīša dēļ traukties uz Siguldu, kur it kā ir visskaistākais rudens. Iespējams tā ir, bet man šodien pietika iziet savā darzā pēc āboliem, lai pamanītu fantastiski sasarkušu  melleņu krūmu. Vakar braucot vilcienā, dažās sekundēs ar acīm nofotgrafēju fatastisku skatu starp Tīrani un Turību ar  dzelteno koku rindu, bet rīt ejot uz darbu ilgāk ar skatienu pakavēšos pie Andrejsalas industriālā rudens.

Krāsas rosina iztēloties

Gandrīz bez komentāiem, visu pasaka attēls un tā personāži. 

Ja nesaproti, ko viņi tev cenšas pateikt, ļauj vaļu iztēlei un uzrunā Tu pats! 

SKATAMIES

SADZIRDAM

IZTĒLOJAMIES

DOMĀJAM

Kaķa miers

Acu noslēpums

Sarkano lūpu vilinājums

Gaidot indiāņu vasaru

Cilvēku prātos atvasara laikam sākas ar septembri, kad jāatgriežas darba dunas realitātē, septembri pavadot ar pačīkstēšanu par aizgājušo vasaru un siltumu, kas mums ziemeļniekiem jāgaida atgriežamies līdz vēlam pavasarim. 

Bet man atvasara ir jau sākusies- pēdējā septembra nedēļā, bet nedēļa pirms atgriešanās pie 6 darba dienu nedēļas, studentu pārpildītiem vilcieniem un oficiālās vasaras beigām. 

Patiesi esmu apmierināta , ka beidzot cilvēki atgūs savas patiesās emocijas, bez vasaras pārspīlējuma  un stresa, kad  tie naidīgi skatās viens otru, lai tik otrs neapsēstos  brīvajā vietā Jūrmalas vilcienā vai automātiski velk ķeksīšus savā pasākumu sarakstā, lai oficiāli varētu atskaitīties, ka bijis vasaras "krutākajā"pasākumā. Lai gan izsalkums pēc siltiem vakariem ir pamatīgs arī man, tomēr pēc vispārējās sajūtas vasarai trūkst intimitātes. 

• Otu attēls no kādas brīnišķīgas dāņu mākslinieces publicētajiem studijas attēliem. Visu studijas skaistumu var atrast TE. Tiešām vērts mājas lapā aplūkot baleta tērpu zīmējumus, ko pati drošvien  šonakt skatīšu apagarotām acīm , lai rīt no rīta  pārdzīvotu , ka pirmajā dienas pusē ir darbs, nevis mājas ar skiču bloku un zīmuļiem. 

P.s. Kāpēc indiāņu vasara? Kā izrādās angliski atvasara ir indian summer. Skaisti- gluži kā vesela aina no vecas amerikāņu filmas. 

Māsas devās ceļā. Sabile. Kuldīga.

Kādā no  jūlija pēdējām dienām devos savā kārtējā šīs vasaras Latvijas izbraukumā. Šoreiz tas bija māsu izbrauciens. Cik gan reti ikdienā sanāk visām kopā apvienot savus plānus, darbus un izbaudīt trijatā vienu kārtīgu trīs māsu dienu. 

Astoņos no rītā, kad debesis bija apmākušās, solot tikai kopēju nosalšanu, apbruņojušās ar ellīgi garšīgajām Truly Party Animals končām un asajiem riekstiņiem, mūsu ceļš caur Rīgas sastrēgumu veda uz Sabili un Kuldīgu, lai paēstu mašīnas bagāžniekā, paspētu māsīgi pakašķēties un apmaldīties divās vietējās priedēs.

Sabile

Nezinu, kur gan citur, ja ne vietējās bodītēs var satikt tipiskākos un kolorītākos vietējos iedzīvotājus. 

Kā, piemēram, Sabiles humpalu bodē ienāk čigāniete un jautā pārdevējai "Jums Doļļče un Gabanna ir ?"un ko pārdevēja neapmulstot atbild, ka viss jau šujās- tos vien tirgo. Turpat, dažus soļus tālāk, rūpniecības preču veikals "Dīva".Šķiet padomājuši, lai katra sieviete tīrot māju tiešām sajustos kā Dīva ar lielo burtu. 

Kuldīga

Aizķēra un tā pamatīgi. Ieliņas, balkoni, pagalmi, verandas...šo sarakstu varētu turpināt šķiet bezgalīgi. Katrs stūrītis likās kā maza ainiņa no grāmatas.Ne jau no vienas konkrētas, bet sajūtu līmenī. Sajustos kā pilntiesīga  ķīniešu tūriste, kas fotogrāfē katru ielas stabu. 

Aizbraucu. Ieraudzīju. Sajutu. Iemīlējos. 

"Kafenīte"un tās ziedošie galdiņi, krēsli ar tās mutē kūstošajām vafelēm. Interjers pārdomāts līdz pēdējam. Gaidot vafeles, ar čillīgu mūziku fonā, varēja visu sīki un smalki nopētīt, un nebija ilgi jāpēta, lai saprastu, ka mazajā kafē platībā ir ielikta visa saimnices sirds un smaids. 

Viens no sirsnīgākajiem un "dziļākajiem"pieminekļiem, kas redzēts- Suitu sievas. Vienkārši un patiesi. 

Pēk-Pēk-Pīļu laiks

Kad vecās mēbeles / lietas ir apnikušas, jādodas uz veikalu pēc krāsu bundžām un jāķeras klāt maziem uzfrišināšanas darbiem.  

Vecās pīlītes savu bija nokalpojušas, tāpēc atpeldēja jaunas un pavisam jaunā veidolā. Agrākais bērnības krēsliņš, ar atjautīgo risinājumu ( lai mazaja nav tālu jāiet līdz podiņam)  kur tad likt podiņu, ir ieguvis jaunu elpu, lai vairs nestāvētu istabas dziļākajā stūrī. Kā nekā krēsls bija izcietis trīs meiteņu bērnības izgājienus. 

p.s. teikšu kā ir - ideja par krēsla pārveidošanu nebija manā simtgades plānā. Vienu dienu ar māsu,  kurai divreiz nav jāsaka, sapratām, ka gribas istabā pārmaiņas. Ķērāmies klāt tam, ko uzreiz ir iespējams realizēt, nevis dažādu apstākļu dēļ pēc vairākām dienām/nedēļām/ mēnešiem.

 Lietas jādara, kamēr entuziasms kūsā ! 

Pankūciņu kleita Jaunmokās

p.s. par kleitu paldies manai māsai Ievai, kas spēj iemiesot sapni par kleitu, kas griežas kā pankūciņa, realitātē ( lai par to pārliecinātos,diemžēl, nevienu piedienīgu bildi kleitai griežoties nevarēju ielikt- pankūciņas grieziens uz visiem 100%)

Mana iecienītākā izklaide šajā vasarā ir Latvijas apbraukāšana. Tukuma puse- Durbe, Jaunmokas, Engure, kas it kā ir redzētas skolas ekskursijās, bet patlaban neko no tā visa neatceros un palikušas vien tukšas emocijas.Vienīgais, kas aizķēries, ka Jaunmokās spokojas- tas laikam fakts , ko visi bērni patur prātā. Tai skaitā es.

Jaunmokas, vieta, kur gribas gleznot, bet diemžēl vairāk vajadzētu veltīt viesmīlībai.

Durbe, vieta ar pasaku meža un rožu smaržu, ļaujot justies kā filmu zvaigznei piebraucot iepretim pašām muižas viesmīlīgi vērtajām durvīm.

Engure, vieta- pludmale,  uz kuru doties nevis sauļoties, bet vēsi spirgtā dienā sajust cik gan jūra ir varena. Par to vien liecina izskalotie krasti. Jūra pati par sevi pasaka, kurš ir galvenais noteicējs.

Pumpuru sprāgšana

Runā, ka zagtas puķes augot labāk. 

Manā gadījumā zīmējot ar svešiem krītiņiem, krāsas pašas sprāga laukā. Redz, nepieciešams tikai mazliet apskatīties ar ko nodarbojas bērni un var atrast savus ideālos krītiņus. 

Alūksnes valdzinājums

Latvijā ir tik daudz skaistu vietu.

Viena no tām ir Alūksne. Tikai ir viens BET.  Tik lielā attālumā no Rīgas  ir palikušas tik retas iedzīvotāju rindas, ka nav kas to novērtē.

Tā kā ciemojos pie draudzenes nokļuvu ne tikai gleznainajā Alūksnē, bet arī turpat esošajos Zeltiņos, kur tika noķerts šis fantastiskais saulriets. Plašums un lielā ieelpa, ko var sajust tikai un vienīgi Latvijas laukos.

Un tas likās tik cilvēcīgi un sirsnīgi latviešu gaumē, ka man nevar laikus atbraukt pakaļ. nevis tāpēc, ka aizsēdējies kāds mājās sociālajos tīklos vai darbaholismā nav vairs laika atcerēties par apkārtējiem, bet gan tāpēc, ka govs neklausīja.

Vietējā bode, kuras izliktais galdiņš/krēsli/ziedu kastes uz pakalniņa tā vien aicina pievērst sev acu skatus. Jāņem vērā, ka uz ielas varbūt ir tikai 2 mašīnas, un tā arī šoferi jūtas- ka nebūtu gajēju un viņi būtu vienīgie  karaļi uz ielas.

Alūksnē tika apskatītas daudz un dikti vietas, bet atcerēties visus konkrētos nosaukumus nav  manos spēkos. Lielajā parkā varēja sajusties kā džungļos, Latvijas mežos kā no pasaku grāmatām un pilsētā vienlaikus. Nevienā citā vietā divu dienu laikā nebiju šķērsojuši kopumā astoņus tiltus!! Lielāki vai mazāki, bet uz katra pa vienai vēlēšanai ievēlējos. Tagad jāgaida līdz piepildās.

Zinu, ka atgriezīšos vēl. Ar nodomu atstāju vietas/ lietas uz nākamo reizi- nākamie pieturas punkti gatavi.
Protams, kā vienmēr pievietā vērtībā "vietējais gids". Stāsti un pastāsti garantēti, ko pats grāmatā neizlasīs.

Peoniju laiks

 Ir tādas reizes, kad vienkārši nav ko teikt. Jādodas dārzā, jāiebāž deguns lielajā peonijas ziedā, lai neko citu nevarētu sajust kā tikai un vienīgi visaptverošu zieda smaržu.

Dodamies uz dārzu!

2!

Pirms gada, kad oficiāli varēju atzīmēt bloga pirmo ierakstu klusēju un neko neteicu. Arī šogad 30.05. neliekas, ka vajadzētu  vest svinīgas runas vai raut vaļā šampanieti.

attēls Te 

 Drīzāk pašai gribas sevi uzslavēt, ka divu gadu garumā neesmu šai rakstīšanas padarīšanai atmetusi ar roku. Ja no sākuma likās, ka  pēc mēneša vai diviem atmetīšu ar roku, tad galarezultāts izrādās pavisam savādāks. Ir bijušas mazākas vai lielākas pauzes, bet blogs ir kļuvis par vienu svarīgu manus dzīves sastāvdaļu. Savā ziņā atskaites punkts pašai sev. Lieki piebilst, ka mūsu ikdienā ir tik, tik daudz skaistu mirkļu, sajūtu. Žēl, ka to visu nevar piefiksēt, atliek tikai visu darīt ar plaši atvērtām ausīm un acīm.

Tāpēc šodien vienatnē nosvinēšu savus mazos, personiskos svētkos ar kūkas gabaliņu un labu mūziku fonā. Un piedomāšu par visiem tiem, kas uzdeva jautājumu- kad būs nākamais bloga raksts ?  

Ābolu laiks

Nav jāgaida rudens, lai ievāktu ābolu ražu

Ja parasti ķēpājoties ar krāsām, gala rezultāts ir skatāms tajā pašā dienā, pēc dažu stunda darba, tad šoreiz āboli ilgi un dikti nogatavojās istabā uz grīdas...

Pēc pirmā ābola uztapšanas sapratu, ka neesmu vēl gatava turpinājumamm. Nebija īstās sajūtas. Vairākas dienas  ejot garām zīmējumam skatījos un domāju- kā turpināt, līdz otrs ābols atnāca pats no sevis, radot 100% pārliecību par  tā nepiecešamību kartona apakšējā stūrī.

3 veidi kā iesākt dienu

Nāk pavasaris, mainās ikdienas paradumi- pat tie, kas attiecas uz dienas iesākšanu. Gan rīti, gan vakari paliek garāki, jo katrai no šīm dienas daļām pavasarī- vasarā piemīt kas tāds, kas piespiež agrāk celties, vai vēlāk doties gulēt nekā esam raduši.

Bet ko darīt no rīta ? 

attēls TE 

1. Doties ar velo pēc saldējuma! Pavasaris/ vasara ir tas laiks, kad atbastu "saldējuma diētu". Kāpēc neiesākt dienu ar vienu gardu, puskusušu saldējumu, jo vedot mājās, tas ir paspējis rīta saulē pamatīgi pakust ( tika pirkts tirgū, kur vafelītē liek  saldējuma bumbas ar karoti, tāpēc nebija iepakojuma). Un šoreiz gan biju dusmīga uz visiem tiem, kas nevar saremontēt ielas. Uz katru "palēcienu" saldējumi velo groziņā arvien vairāk sāka deformēties. Tik spriedzes pilns brauciens man nebija bijis,  bet saldējumu tas padarīja vien tikai garšīgāku.

2. Lasīt pasakas angļu valodā! Katru rītu pie kafijas pa vienai pasakai no 1975. gada pasaku grāmatas "Once upon a time..." Galvenais ir pati grāmata, nevis tās  saturs.  Skaistu grāmatu tā vien gribas kā visu laiku rokās turēt un šķirstīt.  Nevaru palikt vienaldzīga pret tās vizuālo noformējumu ar vienkāršām, bet asprātīgi veidotām ilustrācijām, kas neļauj nolikt grāmatu nost. Tajā pašā laikā uz  izlasītajām pamācībām/ galveno domu šobrīd ir pavisam cits skatu punkts nekā bērnībā. Lieki domāt, ka  pasakas ir tikai bērnu literatūra. Ajj, cik daudz pieaugušie no tām var mācīties ! 

 attēls TE 

3. Tur nav divu domu - atver logu ! Nespēju iedomāties neko labāku, kas spēj pamodināt neatkarīgi no gadalaika un tā kāds skats ikdienā aiz tā paveras.Tiem,kam aktuālas laika prognozes, ievērtē, kas notiek ārpus četrām sienām. Tādi kā es, kam vienalga par laiku un saģērbjas, apstākļus pieskaņojot sev, vienkārši sajūtot svaigu gaisu ir vienā mirklī gatavi kaut kalnus gāzt. 

P.S. Daudz foršu un neaizmirstamu rītu !