Un visa pasaule pie kājām

Šodien noķēru sajūtu- visa pasaule pie manām kājām, un esmu tikai pavisam, pavisam maza daļiņa no kosmosa. Pozitīvā nozīmē sajutos kā daļa no vēstures. Akropole, kas līdz šim redzēta tikai grāmatās, un it kā mācīti vispār zināmi fakti par to- tagad manā acu priekšā. Bet tas nav galvenais. Galvenais emocijas, ko šīs vietas sniedz. Nerealitāte realitātē.  

Uhh, kā dievinu šo vieglumu, kas valda visapkārt, neskatoties uz to, ka rīt gaidāms streiks, un viņus arī piemeklējusi krīze. Visu nosaka vispārējā attieksme pret dzīvi.

Autobusi nebūt nav labākajā stāvoklī, bet viņi vnk bliež pa ielām kopā ar motorolleristiem. Veikalā mazo naudu neprasa. Jāmaksā 5,31 eiro, paņēma tikai 5. 

Vieglums un sajūtas, ko esmu gaidījusi jau sen.
Apnicis latviešu vēsums, ieraušanās un koncentrēšanās uz sevi. 

Ierasts skats no pašreizējām mājām. Rīt sāksies projekts, un dzīvosimies pa Olimpisko ciematu. 

 Parkā.

Visa pasaule pie kājām. 

Mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot ! 

Saule. Skaļas balsis. Nerealitāte.

Mazliet turpinājums vakardienai, pirms ķeros klāt jaunajiem iespaidiem. 

Tiku veiksmīgi līdz Atēnām. Diemžēl ne žurnāls, ne āboli vai filma nespēja glābt no nīkšanas lidostā. Nevienai nodarbei nespēju līdz galam sakoncentrēties. Gaidot savu lidojumu, pirms mana reisa viens bija uz Rīgu, pavisam jocīgi visapkārt bija dzirdēt latviešu valodu.
Uz Frankfurti braucot tiku pie mazas maizītes, gaļas kotletītēm, kas smaržoja pēc Narvesen hotdogiem. Uz Atēnām bija jau biezputra, mērce, dzēriens un šokolāde. Vienalga kā garšoja, galvenais, ka ēdiens. Ak, un jaukās stjuartes. Saprotu, ka viņām jābūt laipnām, smaidīgām. Bet dažkārt tomēr nedaudz par daudz smaida, gribējās dabiskāk. Vienu otru noteikti ikdienā nepazītu, kosmētika kā uz karnevālu.Tie jau tādi sīkumi. 

Sēžot pie saviem vārtiem, sapratu, ka esmu īstajā vietā, ne jau tikai pēc norādēm biļetē.  Bet arī cilvēkiem, viennozīmīgi tie izskatījās pēc grieķiem. Lai vai kā Rīgas mazā lidosta divos aspektos ir parāka par Frankfurtes lielo. Pirmkārt ērtāki krēsli ar iespēju kājas sacelt gaisa, un otrkārt, internets visu laiku pa brīvu. Tomēr 5 stundas gaidot lidostā prasās kā sevi nodarbināt ar kādu nodarbi, kas neprasa lielas koncentrēšanas spējas. 

Kā jau minēju esmu sajūsmā par lidostu kā tādu, par visu to, kas notiek līdz ar lidmašīna nolaišanos līdz pacelšanās mirklim. Viss viens liels mehānisms, kurš nekad neapstājas. 

 Lidojumu varbūt nedaudz patraucēja krācošais grieķis, un vēl viens kurš noteikti bija dzēris. Vienīgais pa visu lidmašīnu skaļi bļaustījās, smējās, un kādai nepazīstamai sievietei stāstīja par Ziemassvētku vecīti. 

Bet tagad šķiet, ka esmu nonākusi paradīzē zemes virsū. Tik silts, ka sēžot uz balkona, paliek  karsts.  Gribot negribot jāiet iekšpusē. Kā aizgāju pa nakti gulēt tā līdz rītam jutos kā ballītē. Balss skaļumi ir vienkārši nepārspējami. Un darbība visapkārt visu nakti. Mazās ieliņas, nepārtrauktais šums. Pavisam cita mentalitāte kā latviešiem. 

Šodienas plānā Atēnu apskate, saules baudīšana, tā kā vēlāk arī kāds foto. 

Gribu redzēt visu, visu. Man liekas ķīniešu tipa tūristi nav jāmeklē nekur tālu. Viena tāda tagad raksta šīs rindas. 

ceļā- lidosta

Šoreiz tikai un vienīgi teksts. Jo man ir palikušas vēl tikai 24 minūtes internetā no 30, ko varu dabūt pa brīvu. Mans pirmais lidojums, un vēlpietam vienai pašai, ir pusceļā. No Rīgas esmu ielidojusi Frankfurtē, un pēc 5 pavadītām stundām lidostā došos tālāk uz Atēnām. 

Emocijas neaprakstāmas- lidošana, cilvēki utt. Āķis lūpā!  Man liekas esmu iemīlējusies lidostā, lidmašīnās kā tādās. 

Pats trakākais man vairs nešķiet kā atradīšu savu lidmašīnu ( ceru, ka šobrīd sēžu īstajā vietā), bet gan tas ka man kājās ir rudens zābāki ar kuriem došos uz Grieķiju. Mazliet dīvains dress code  braucot uz šo valsti. 

Vēlreiz paldies Kristīnei! Bez viņas skaipa konsultācijām nebūtu pat Rīgā lidmašīnu atradusi :)

Ak, jā, ko gan es darīšu Grieķijā ? 

Beidzot patērēšu Eiropas naudu. Dodos jauniešu apmaiņas projektā, un ciemos pie savas dārgās Kristīnes. 

Katrā ziņā turpceļā Frankfurte paliks neapskatīta, jo, ja viena iziešu no lidostas, atpakaļ nenonākšu. Pietiks  piedzīvojumu šodienai. 

Vogue nopirkts, āboli somā, viena filma kompī- ceru , ka ar to pietiks, lai pavadītu laiku līdz plkst. 21.

Priekā, sveicieni visiem ! 

(laiks spiež, ātri drukāju, tāpēc atvainojos pa pareizrakstībs klūdām. 

Stāsts par..

Stāsts par savu vēju matos un galvā. 

Par to kā sperot vienu soli uz priekšu, reizēm sanāk apgrieztais process. Nekad nevar zināt, kas sekos pēc viena sperta soļa- kustība uz priekšu vai atpakaļ.
Bet ,kas nemainās, tas nepastāv. 

 Par taureņiem, kas vēderos nedzīvo tikai pavasarī. 

 Rūpīgi pret tiem izturoties un saudzējot tos,taureņi  izdzīvo visu gadu- satiekot savus cilvēkus, pieņemot jaunus izaicinājumus, pasakot paldies, darot lietas, klausot sev un savām sajūtām. Vienkārši baudot dzīvi.

Par leduspuķu vēso, bet reizē silto sajūtu.

 Istabā jūtams manāms vēsums, un paskatoties uz loga pusi, nepamet sajūta, ka būs logā " uzziedējusi" leduspuķe.

Mākslas darbs, kura radīšanā nepiedalās cilvēks. Tāpēc -pirmatnējs un īsts.

sievišķība+elegance

Septembra lielais notikums viennozīmīgi bija Baltijas Pērle. Filmu festivāls, kurā var arī nesagaidīt savu filmu, vai satikt cilvēkus, kuri savu slikto garstāvokli izgāž uz citiem. 

Bet ne par to. Diemžēl dažreiz vienkārši tā gadās.

Mans spilgtākais vakars bija ar Humberto de Givenchy un Cristobal Balenciaga.Tā tiešām bija un ir mode, nevis uzpūsts burbulis. Radot tērpu tika domāts par sievieti, par pašu tērpu kā dzīvu būtni. Galvenais nebija  uztaisīt "kaut kā ", lai tikai būtu. Kvalitāte visaugstākā, un dizainera nepārprotamais ieguldījums visos tērpa tapšanas posmos.

Kā stāstīja, kāda spāniete, kuras māte tērpās tikai un vienīgi Balenciaga tērpos, mirklis, kad beidza pastāvēt Balenciaga modes nams bija briesmgāks par vīra zaudējumu. Apģērbs nebija tikai auduma gabals, bet sevis izteikšanas veids. Tam es varu piekrist atskatoties uz tā laika eleganci, kas mazliet pietrūkst šobrīd.

Abu dizainerus varu raksturot divos vārdos- sievišķība un elegance. Kādēļ abus ? Jo Givenchy bija uzticamākais Balenciaga sekotājs modē. 

 Balenciaga būtība izteikta šajā citātātā no jaunās modes vēstures grāmatas ( NJ Stevenson):

"Lai valkātu viņa radītos tērpus, sievietēm nav jābūt ne perfektām, ne skaistām. Viņa tērpi tās padara skaistas. "

Vairāk info par Balenciaga, modes nama vēsturi var iepazīties dizainera muzeja mājas lapā.

Savukārt Givenchy bija Audrey Hepburn draugs, dizainers vienā personā, bet aktrise bija dizainera mūza visa viņa mūža garumā, kopš tikšanās mirkļa. Givenchy radīja Hepburn tērpus tadām filmām kā Funny Face, Sabrina, kurus apbrīno sievietes vēl tagad.

Manuprāt, modes dizainers ar lielo burtu ir zudis. Šobrīd aktuāli ir sevi nosaukt par dizaineri, kaut gan nemāk ne  griezt, zīmēt, šūt, ieguldīt un atrast pievienoto vērtību. Prot tikai izmest idejas, bet ne realizēt. Protams, ideja  ir svarīgs lielums, bet vai ar to pietiek, lai sevi dēvētu par modes dizaineri.