Pakaļdarinājums sieviešu dzimtē- rimeiks

MELNS

Periods, kad gribas tikai melnu apģērbu. 

Tā nav  deprasija vai ziemas laika tumsa. Vienkārši pienāk laiks, kad saproti - pietiek tikai ar vienu krāsu, lai spētu izteikties un justos komfortabli savā ādā.

5DIENA

5dienai nepiestāv ballītes klubā ar dejām līdz rītam. Tās ir 3dienas vai 4dienas. 5diena ir laiks, lai aizietu mājās ar mieru sirdī un  noliktu aizgājušo darba nedēļu nost, iemalkotu vīnu, satiktos ar draudzenēm, lai runātos līdz rītam, palasītu grāmatu- būt ar sevi. 

Miers, kas ir gaidīts visu nedēļu. Negribas to pazaudēt klubiņā starp alkohola pudelēm, cilvēkiem, kas grūžas virsū.  

IEKAROT KALNU

Šobrīd šis teiciens atbilst man uz visiem 100. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Savu kalnu neesmu līdz galam nodefinējusi un atklājusi, bet prātā un sirdī tas pamazām aug arvien lielāks. Un zinu, ka nav ilgi jāgaida līdz tas būs Everesta lielumā. 

Jāpieņem pašai savs izaicinājums, kas ir vēl grūtāk par citu mestu !

RIMEIKS

Vai tu zini, kas ir Rimeiks?  Jau 23 gadus dzīvoju ar savu uzvārdu, zinot, ka tas ir saistīts ar kino. Precīzi nezināju.

Kinotēka sniedza izsmeļošu  skaidrojumu par to, kas es īsti esmu. 

Kā izrādās - pakaļdarinājums, filmas pārfilmējums sieviešu dzimtē. 

Off radio saslēgšanās- nesaslēgšanās

 Kādu laiku darbā klausāmies OFF radio. Pagājušā nedēļa bija kā pamatīgs blieziens jeb atgriešanās realitātē. Pēkšņi pa radio skan dziesma, kas man asociējas ar Grieķiju, ar visiem tās notikumiem un sajūtām. Prasu draudzenei, protams, ka viņa šo dziesmu no projekta brauciena neatceras; un tā neizraisa nekādas emocijas. Bet man viens klikšķis un  sajūtu aina priekšā, bez konkrētiem cilvēkiem un notikumiem. Saprotams, ka tas bija angļu izpildītājs, nebūt kāda grieķu popzvaigzne.
Pēc dažām dienām atklāju, ka tas ir grieķu radio, kur dzirdēju dziesmu. Tomēr  saikne tai ar Grieķiju ir bijusi, bet vai dziesma bija sapnī vai realitātē- nezinu. Nemaz negribu zināt. Katreiz uzliekot attiecīgo dziesmu -klausos un ķeru īpašās, tikai savējās, ar Grieķiju saistītās emocijas. Dziesma, lai paliek noslēpums tikai man, kura ir tā īstā. Reizēm gribas pataupīt dažas lietas tikai sev.

Kopsavilkums.

Esmu atgriezusies mājās no apmaiņas brauciena, bet joprojām gribētos būt pavisam citur. Pat ne Grieķija, vienkārši iesēsties lidmašīnā un lidot, kur deguns rāda. Tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, un tik daudz reizes vajadzēja "kāpt sev pāri".Labāku dzīves skolu grūtāk iedomāties, dzīvojot kopā ar tik dažādiem cilvēkiem no septiņām dažādām valstīm. 

Un tagad , kad ir pavadīts tik brīnišķīgs laiks kopā, vai bijuši kašķi, simpātijas utt.- visi dodas prom.

 Katrs dodas uz savām mājām , lai iespējams vairs nesatiktos. Saglabājas tikai atmiņas, foto un kontakta ieraksts Facebook. 

Brainstormojam, lai pēc tam savu ideju liktu uz T krekla. 

Labākā internacionalā grupa- zviedrs, itālis, spānis, bulgāriete un latviete. Tik daudz pozitīvi emociju un saprašanās no pus vārda- Greek Doctors

Bez ballītēm nekādi. Internacionālajā ēdienu vakarā tikai pēc tam , kad biju pagaršojusi astoņkāji, sapratu, kas tas pa zvēru manā mutē. Bet garšoja tīri labi.

Ne tikai ballītes, bet arī reāls darbs. Vācām Olimpisko ciematu. Grieķiem ar tīrību un kārtību diezgan pieklibo ( piemēram, smēķē, kur vien vēlas, arī telpās).  Katrā ziņā pārsteigums bija liels, kad paziņoja , ka jaķeras klāt talkas darbiem. Īstenībā ne jau darbs nogurdināja, bet plastmasas cimdi karstā laikā. 

Kur debesis satiekas ar zemi 

Saņemot savu Youthpass, ko saņēmu par dalību Eiropas jauniešu apmaiņas projektā "Not Another Blow Job". To saņemot katram vajadzēja izdzert vīna "šotiņu".
Youthpass- oficiāls papīrs par to, ka esmu piedalījusies januniešu apmaiņas projektā. Apraksts par projektu un tajā apgūtajām prasmēm

Kas notika Grieķijā, tas palika Grieķijā 

Turpinājums jeb nerealitāte turpinās.

Internets viesnīcā ir kā septītais pasaules brīnums. Cik pēkšņi parādās, tik ātri pazūd. Bet varbūt tā pat labāk.  Ppirmā eiforija pazudusi, un redzu visu mazliet kritiskāk. Pašiem cilvēkiem trūksts apņemība un vēlme ar sava darba ieguldīijumu tikt ārā no krīzes. Cita domāšana un attieksme pret dzīvi, pasauli vispār. Bet šā vai tā dienvdnieciskais vieglums saglabājas un apzinos ka pēc dažām dienām būs pavisam grūti atgrieztiez realitātē. Un domāšu par to kur dabūt jaunas lidmašīnas biļetes. 

Atēnas liekas, kas pavisam pretējs Latvijas ainavām. Visur, kur skatos apkārt kalni, un vesels klajums ar dzīvojamajām mājām.

Akropole pilna ar cilvēkiem, suņi tāpat kā uz ielām guļ, tā arī šeit. Suņi ir visur un daudz.- izgājuši nelielā pastaigā. 

Uz pludmali braucām pusotru stundu sabiedriskajā transportā.

Bija tā vērts un ne vienmēr nepieciešams karsts laiks. Vēl labāks mēdz būt rudenīgais skarbums, kad pašai negaidot, tomēr sanāca nopeldēties.  Par spīti stiprajam vējam ūdens pietiekami silts. Uz jūru gribējās tāpēc vien tikt, lai vienkārši sajustu- jā es esmu vidusjūrā. Par sāls trūkumu jūrā nevar sūdzēties. Saulriets bija ļoti skaists, bet cik nu labi to var nobildēt no ātri braucoša autobusa. 

Pēc brauciena noteikti, ka ilgi vēl neēdīšu makaronus, tos esmu saēdusies visos iespējamos veidos. Plus vēl ēdieni eļļā un baltmaize katrā ēdienreizē. Ēd ko vēlies, visiem ēdieniem viena asa garša. 

3.diena iesākusies

Šodien beidzot sāksies projekts, kura dēļ galvenokārt braucu uz Atēnām- Not another blow job, jeb par bezdarbu jauniešu vidū.  Būsim pārstāvji no Latvijas, Grieķijas, Ungārijas, Slovēnijas, Spānijas un Zviedrijas. 

Bet pirms došanās uz Olimpisko ciematu, ēdot brokastis gar balkonu nobrauc vīrietis vecā mašīnā ar piekabi. Kā izrādās viņš kolekcionē vecās mantas. Caur skaļruni viņš aicina atdot  vecās lietas sev. 

Dienvidu valstis katrā ziņā ir manējās, nezinu kur vēl var ar tādu vieglumu dzīvot un justies, dzīvot pēc sajūtām, nevis pēc tā ko un kā cilvēki padomās. Kā grieķi saka viss ir chill, līdz jāsaskaras ar bezdarbu. Visur savi + un -

Dzīvība sākas uz vakara pusi, pilsēta atdzīvojas, un nav vairs tik karsts. 

Bet kur gan citur, ja ne Grieķijā, pusnaktī savos mājas šortiņos, kuros es nemūžam neietu uz ielas LV, doties uz vietējo ēstuvi, lai iegādātos grieķu hamburgeru  souvlaki. 
Te ir sutīgi, staigā kā gribi, un neviens nedomās "kā tu varēji tādā izskatā iziet no mājas laukā".
Un grieķu valoda pat skan līdzīgi kā mana iemīļotā spāņu. Bet salasīt kaut ko vai nojaust, ko runā cilvēki ,  man ir neiespējamā misija.