Kopsavilkums.

Esmu atgriezusies mājās no apmaiņas brauciena, bet joprojām gribētos būt pavisam citur. Pat ne Grieķija, vienkārši iesēsties lidmašīnā un lidot, kur deguns rāda. Tik daudz piedzīvots un pārdzīvots, un tik daudz reizes vajadzēja "kāpt sev pāri".Labāku dzīves skolu grūtāk iedomāties, dzīvojot kopā ar tik dažādiem cilvēkiem no septiņām dažādām valstīm. 

Un tagad , kad ir pavadīts tik brīnišķīgs laiks kopā, vai bijuši kašķi, simpātijas utt.- visi dodas prom.

 Katrs dodas uz savām mājām , lai iespējams vairs nesatiktos. Saglabājas tikai atmiņas, foto un kontakta ieraksts Facebook. 

Brainstormojam, lai pēc tam savu ideju liktu uz T krekla. 

Labākā internacionalā grupa- zviedrs, itālis, spānis, bulgāriete un latviete. Tik daudz pozitīvi emociju un saprašanās no pus vārda- Greek Doctors

Bez ballītēm nekādi. Internacionālajā ēdienu vakarā tikai pēc tam , kad biju pagaršojusi astoņkāji, sapratu, kas tas pa zvēru manā mutē. Bet garšoja tīri labi.

Ne tikai ballītes, bet arī reāls darbs. Vācām Olimpisko ciematu. Grieķiem ar tīrību un kārtību diezgan pieklibo ( piemēram, smēķē, kur vien vēlas, arī telpās).  Katrā ziņā pārsteigums bija liels, kad paziņoja , ka jaķeras klāt talkas darbiem. Īstenībā ne jau darbs nogurdināja, bet plastmasas cimdi karstā laikā. 

Kur debesis satiekas ar zemi 

Saņemot savu Youthpass, ko saņēmu par dalību Eiropas jauniešu apmaiņas projektā "Not Another Blow Job". To saņemot katram vajadzēja izdzert vīna "šotiņu".
Youthpass- oficiāls papīrs par to, ka esmu piedalījusies januniešu apmaiņas projektā. Apraksts par projektu un tajā apgūtajām prasmēm

Kas notika Grieķijā, tas palika Grieķijā 

Turpinājums jeb nerealitāte turpinās.

Internets viesnīcā ir kā septītais pasaules brīnums. Cik pēkšņi parādās, tik ātri pazūd. Bet varbūt tā pat labāk.  Ppirmā eiforija pazudusi, un redzu visu mazliet kritiskāk. Pašiem cilvēkiem trūksts apņemība un vēlme ar sava darba ieguldīijumu tikt ārā no krīzes. Cita domāšana un attieksme pret dzīvi, pasauli vispār. Bet šā vai tā dienvdnieciskais vieglums saglabājas un apzinos ka pēc dažām dienām būs pavisam grūti atgrieztiez realitātē. Un domāšu par to kur dabūt jaunas lidmašīnas biļetes. 

Atēnas liekas, kas pavisam pretējs Latvijas ainavām. Visur, kur skatos apkārt kalni, un vesels klajums ar dzīvojamajām mājām.

Akropole pilna ar cilvēkiem, suņi tāpat kā uz ielām guļ, tā arī šeit. Suņi ir visur un daudz.- izgājuši nelielā pastaigā. 

Uz pludmali braucām pusotru stundu sabiedriskajā transportā.

Bija tā vērts un ne vienmēr nepieciešams karsts laiks. Vēl labāks mēdz būt rudenīgais skarbums, kad pašai negaidot, tomēr sanāca nopeldēties.  Par spīti stiprajam vējam ūdens pietiekami silts. Uz jūru gribējās tāpēc vien tikt, lai vienkārši sajustu- jā es esmu vidusjūrā. Par sāls trūkumu jūrā nevar sūdzēties. Saulriets bija ļoti skaists, bet cik nu labi to var nobildēt no ātri braucoša autobusa. 

Pēc brauciena noteikti, ka ilgi vēl neēdīšu makaronus, tos esmu saēdusies visos iespējamos veidos. Plus vēl ēdieni eļļā un baltmaize katrā ēdienreizē. Ēd ko vēlies, visiem ēdieniem viena asa garša. 

3.diena iesākusies

Šodien beidzot sāksies projekts, kura dēļ galvenokārt braucu uz Atēnām- Not another blow job, jeb par bezdarbu jauniešu vidū.  Būsim pārstāvji no Latvijas, Grieķijas, Ungārijas, Slovēnijas, Spānijas un Zviedrijas. 

Bet pirms došanās uz Olimpisko ciematu, ēdot brokastis gar balkonu nobrauc vīrietis vecā mašīnā ar piekabi. Kā izrādās viņš kolekcionē vecās mantas. Caur skaļruni viņš aicina atdot  vecās lietas sev. 

Dienvidu valstis katrā ziņā ir manējās, nezinu kur vēl var ar tādu vieglumu dzīvot un justies, dzīvot pēc sajūtām, nevis pēc tā ko un kā cilvēki padomās. Kā grieķi saka viss ir chill, līdz jāsaskaras ar bezdarbu. Visur savi + un -

Dzīvība sākas uz vakara pusi, pilsēta atdzīvojas, un nav vairs tik karsts. 

Bet kur gan citur, ja ne Grieķijā, pusnaktī savos mājas šortiņos, kuros es nemūžam neietu uz ielas LV, doties uz vietējo ēstuvi, lai iegādātos grieķu hamburgeru  souvlaki. 
Te ir sutīgi, staigā kā gribi, un neviens nedomās "kā tu varēji tādā izskatā iziet no mājas laukā".
Un grieķu valoda pat skan līdzīgi kā mana iemīļotā spāņu. Bet salasīt kaut ko vai nojaust, ko runā cilvēki ,  man ir neiespējamā misija.

Un visa pasaule pie kājām

Šodien noķēru sajūtu- visa pasaule pie manām kājām, un esmu tikai pavisam, pavisam maza daļiņa no kosmosa. Pozitīvā nozīmē sajutos kā daļa no vēstures. Akropole, kas līdz šim redzēta tikai grāmatās, un it kā mācīti vispār zināmi fakti par to- tagad manā acu priekšā. Bet tas nav galvenais. Galvenais emocijas, ko šīs vietas sniedz. Nerealitāte realitātē.  

Uhh, kā dievinu šo vieglumu, kas valda visapkārt, neskatoties uz to, ka rīt gaidāms streiks, un viņus arī piemeklējusi krīze. Visu nosaka vispārējā attieksme pret dzīvi.

Autobusi nebūt nav labākajā stāvoklī, bet viņi vnk bliež pa ielām kopā ar motorolleristiem. Veikalā mazo naudu neprasa. Jāmaksā 5,31 eiro, paņēma tikai 5. 

Vieglums un sajūtas, ko esmu gaidījusi jau sen.
Apnicis latviešu vēsums, ieraušanās un koncentrēšanās uz sevi. 

Ierasts skats no pašreizējām mājām. Rīt sāksies projekts, un dzīvosimies pa Olimpisko ciematu. 

 Parkā.

Visa pasaule pie kājām. 

Mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot ! 

Saule. Skaļas balsis. Nerealitāte.

Mazliet turpinājums vakardienai, pirms ķeros klāt jaunajiem iespaidiem. 

Tiku veiksmīgi līdz Atēnām. Diemžēl ne žurnāls, ne āboli vai filma nespēja glābt no nīkšanas lidostā. Nevienai nodarbei nespēju līdz galam sakoncentrēties. Gaidot savu lidojumu, pirms mana reisa viens bija uz Rīgu, pavisam jocīgi visapkārt bija dzirdēt latviešu valodu.
Uz Frankfurti braucot tiku pie mazas maizītes, gaļas kotletītēm, kas smaržoja pēc Narvesen hotdogiem. Uz Atēnām bija jau biezputra, mērce, dzēriens un šokolāde. Vienalga kā garšoja, galvenais, ka ēdiens. Ak, un jaukās stjuartes. Saprotu, ka viņām jābūt laipnām, smaidīgām. Bet dažkārt tomēr nedaudz par daudz smaida, gribējās dabiskāk. Vienu otru noteikti ikdienā nepazītu, kosmētika kā uz karnevālu.Tie jau tādi sīkumi. 

Sēžot pie saviem vārtiem, sapratu, ka esmu īstajā vietā, ne jau tikai pēc norādēm biļetē.  Bet arī cilvēkiem, viennozīmīgi tie izskatījās pēc grieķiem. Lai vai kā Rīgas mazā lidosta divos aspektos ir parāka par Frankfurtes lielo. Pirmkārt ērtāki krēsli ar iespēju kājas sacelt gaisa, un otrkārt, internets visu laiku pa brīvu. Tomēr 5 stundas gaidot lidostā prasās kā sevi nodarbināt ar kādu nodarbi, kas neprasa lielas koncentrēšanas spējas. 

Kā jau minēju esmu sajūsmā par lidostu kā tādu, par visu to, kas notiek līdz ar lidmašīna nolaišanos līdz pacelšanās mirklim. Viss viens liels mehānisms, kurš nekad neapstājas. 

 Lidojumu varbūt nedaudz patraucēja krācošais grieķis, un vēl viens kurš noteikti bija dzēris. Vienīgais pa visu lidmašīnu skaļi bļaustījās, smējās, un kādai nepazīstamai sievietei stāstīja par Ziemassvētku vecīti. 

Bet tagad šķiet, ka esmu nonākusi paradīzē zemes virsū. Tik silts, ka sēžot uz balkona, paliek  karsts.  Gribot negribot jāiet iekšpusē. Kā aizgāju pa nakti gulēt tā līdz rītam jutos kā ballītē. Balss skaļumi ir vienkārši nepārspējami. Un darbība visapkārt visu nakti. Mazās ieliņas, nepārtrauktais šums. Pavisam cita mentalitāte kā latviešiem. 

Šodienas plānā Atēnu apskate, saules baudīšana, tā kā vēlāk arī kāds foto. 

Gribu redzēt visu, visu. Man liekas ķīniešu tipa tūristi nav jāmeklē nekur tālu. Viena tāda tagad raksta šīs rindas.